Kāds ir Tavas dzīves piedzīvojumu stāsts? Par ko esi pateicīgs?
Esmu pateicīgs vecākiem, bet tā ir pieauguša cilvēka pateicība. Ja par kaut ko pateicīgam ir jābūt tam bērnam, kas tur dzīvojās, tad esmu pateicīgs par to, ka bijām milzu valsts nomale, un visus tos “jokus” dabūjām salīdzinoši maigā formā. Nepieredzējām īstu badu, īstu karu, pieredzējām problēmas, bet ne katastrofu. Mēs piedzīvojām to “laimīgo padomju bērnību”, kur visam virsū bija PSRS kvalitātes zīme. Atceros, ka visi staigājām aptuveni vienādi apģērbušies, vienādās sandalītēs – drausmīgi aizkustinošās… Bērnība ir ļoti grūti vērtējams laiks, jo bieži esi laimīgs tāpēc, ka vienkārši – kas tev cits atliek. Bērns ir laimīgs, jo dzīvi vēl nepazīst tai otrās puses aspektā. Tagad ir vasara, kas man vienmēr ir atgriešanās bērnības režīmā, jo to atceros kā ļoti saulainu un nevis notikumiem, bet sajūtām pilnu situāciju. Tās ir sajūtas, kuras pieaugušie šausmīgi cenšas pārvarēt, atmest. Bērnību raksturo, ka tajā nav garlaicīgi – saulīte spīd, zālīte, āboli aug, var kāpt lielajā, tumšajā alā – pagrabā pēc zemeņu kompota ar rabarberiem – viss ir iespaidīgs notikums.
Dzīvojoties, klišejiski skan, inteliģentu ģimenē, staigāju virtuvē tajā līmenī, kur dūmus varēja tikai saost. Proti, virtuve bija drausmīgi piepīpēta, visi iedzēruši, runāja ļoti skaļi un atklāti, kā jau tā laika virtuves sarunās pieklājās, zili dūmi pie griestiem, un mēs bizojām pa apakšu, kur tie līdz mums nenonāca. Bija pieaugušo sarunas, un bija skaidrs, ka tai virtuvē kaut kas “baigi” notiek. Tu esi maziņš, neko no tā nesaproti, tevi tikai interesē tikt pie Pepsi. Viena no spilgtākajām atmiņām – gāzētā dzēriena pudeles, kuras ražoja Padomju Savienībā. Bizo apkārt, tev iedod Pepsi un saproti – āāā, tā tik ir dzīve! Bērnībā tu no iekšējas ekstāzes pārej pie ārējas un atpakaļ.
Esmu pateicīgs, ka man nelika ravēt garas biešu vagas, bet ļāva lasīt grāmatas, cik gribēju. Un es lasīju praktiski visu laiku. Kad sākās Atmodas laiks, biju arī uz dažām neatkarības manifestācijām krastmalā. Lāgā nesapratu, par ko viņi tur visi, bet bija skaidrs, ka noteik kaut kas būtisks, kaut kas mainās. Tas piepīpētais uzbudinājums, kas bija virtuvē, tagad bija pārcēlies uz ielām, kur svaigāks gaiss. Pēkšņi jocīgi sarkanbaltsarkani karogi parādījušies. Skolā visi staigā ar auseklīšiem, pionieru kaklautus neviens vairs nevalkā, skolas formas arī tūlīt atcels, un parādās pirmās košļājamās gumijas, kas mums bija totāls fetiša objekts, jukām prātā dēļ tām. Tas bija bezrūpības, nevainības laiks. Liekas, ka laimīga bērnība ir nevis tā, kurā nav problēmu, bet kurā var piedzīvot maksimālu daudzumu bezrūpības, jo bērns jau ir tāds mazs, bezatbildīgs ekstāzes meklētājs. Tādas nevainīgas – no Pepsi būs vienkārši smaržīgas atraudziņas, nekas vairāk.
Vai Pepsi aizvien raisa bezatbildīgās ekstāzes nostaļģiju?
Protams! Grēkoju dažkārt. Šī garša un sajūta – tā nav laika mašīna, kas pārceļ bērnībā, bet kaut kas, ko atzīsti par savu. Visa veida brendologi tagad droši vien gavilēs, bet kaut kādā ziņā esam “Pepsi Generation”. Mēs dabūjām to Padomju Savienības nogali, kad televīzijā jau varēja redzēt “Jumpravu”, “Auroras” “Sadauzīto bundzinieku”, šad un tad pat parādīja “AHA” un vēl ko tādu. Arceros, braucām pa Pulkveža Brieža ielu, neatminos, kā tolaik to sauca, un veikalu uzraksti bija krievu valodā. Maziņš tu zini tikai latviešu alfabētu, lasi, un kaut kas nesaliekas, nesaproti un domā – varēja taču ko jēdzīgu uzrakstīt nevis vienkārši burtiņus salikt.
Es piekrītu tēzei, ka no bērnības mēs paņemam galvenokārt traumas un neko vairāk, jo nemākam. Proti, kļūstot pieauguši, iemācāmies, praktiski atradināmies būt beznosacīti laimīgi. Bērnība beidzas tieši tāpēc, ka nebūs vairs tās beznosacītās laimes, tagad laime ir kaut kas, kas tev jāpraktizē un jāmācās no jauna.
Kas ir pieaugšana?
Pieaugšana ir – ka tu pārkāp pāri apziņas slieksnim, kur eksistē visas nopietnās problēmas, sekas un konsekvences. Tā kā, būdams bērns, tu tām neesi gatavs pilnā mērā, tava pieaugšana ir negribētas, bet pilnībā izjustas ciešanas. Gūtās traumas mums ir svarīga bagāža, un tās nav obligāti kaut kas ļoti slikts, bet gan tas, ar ko pēcāk mācāmies sadzīvot.
Ja sapņojam par to, ka ir iespējams nodzīvot dzīvi, kur ideālā variantā ir maksimāls daudzums prieka, minimāls daudzums ciešanu, tā ir absurda patērētāju attieksme.
Maz, ka tas ir infantili, visbūtiskākajā nozīmē tas ir arī neiespējami. Domāju, joprojām esam sabiedrība, kas tikai mācās saprast traumu un negatīvo notikumu dziļo jēgu un pozitīvo vērtību, joprojām dzīvojam pārliecībā, ka sāpes – tas ir slikti.
Balts bez melna jau nevarētu būt, tad neizcetos ne viens, ne otrs.
Jā! Esmu pateicīgs, ka viss bija tā, kā bija. Varēja būt daudz sliktāk. Viens no stūrakmeņiem ir tas, ka esmu dzimis rīdzinieks. Dzīvoju Rūpniecības ielā un ilgu laiku uzskatīju, ka centra dzīves apstākļi ir kaut kas absolūti pašsaprotams – uz teātri ej kājām, cilvēki kaut ko norūpējušies runā par pēdējiem autobusiem, bet man nav skaidrs, kāpēc par to jāuztraucas. Esmu tāds pilsētas centra bērns, permanenti dzīvoju otrajā stāvā, pietiekami tuvu zemei, bet ar skatu no augšas. Daudz sēdēju uz palodzes, lasīju grāmatas.
Lasīšana kļuva par Tavu kaislību jau bērnībā?
Tikko iemācījos panākt to, ka varu noturēt uzmanību tekstā, tā literatūra kļuva par atkarību izraisošu vielu. Literatūra principā darbojas kā visas pārējās apziņu ietekmējošās vielas – alkohols, narkotikas. Tā burtiski piedāvā paralēlo realitāti, kas, ja iesaisties tā kārtīgi, kļūst par daudz reālāku nekā tas, kas tev ir visapkārt, un bērns ir ideālā auditorija, jo, kad tad lasīt, ja ne bērnībā. Kad esi pieaudzis, vairs jau nelasi, bet vērtē un analizē. Vairs nevari palasīt kā bērnībā, kad pilnīgi neinteresēja teikumu konstrukcijas, shēmas un viss pārējais, kad tikai sekoji līdzi – sanāks vai nesanāks tiem varoņiem.
Tā piedzīvojumu ilūzija iedvesmo?
Jā, jo liekas – ja sanāca grāmatas varoņiem, tev arī sanāks!
Vai tas nozīmē, ka fantāzijas pasaulei ir ļoti liela nozīme?
Jā! Es mēģinu to neanalizēt tik ļoti tieši, jo tad beigās sanāks, ka viss ir tikai aizsardzības mehānismi. Kaut kādā ziņā jebkura alternatīvā realitāte ir bēgšana no tavas realitātes, bet, tīri subjektīvi skatoties, neteiktu, ka tā būtu bēgšana. Bēgšana būtu tad, ja tur, ārā, kaut kas briesmīgs notiktu, bet, ja ārā notiek dzīve parastā ar viegli neirotiskiem vecākiem, kā tas visiem ir, tad, nē. Vecāki padomju laikā nemācēja attiecības risināt, visi mācēja attiecības sākt un izbeigt. Tas nesen man “pielēca”, ka tā dubultā dzīve, par ko arī Ināra Kolmane savā filmā “Dubultā dzīve. Sekss un PSRS” runā, bija kaut kādā ziņā dubulta divkāršā nozīmē. Divas pasaules – viena ārējā, kur esi šur tur īsts, šur tur pavisam tēlots, otra iekšējā, kur tu arī esi gan īsts, gan tēlots. Mani pieaugušie pārsteidza, galvenokārt, ar savu histēriskumu – nepārtraukti spēja par kaut ko sakasīties ar tādām ultimatīvām prasībām. Šeit es runāju par trešajām personām, kurām nav tiešas saistības ar mani, bet, jā, tā vide bija neirotiska. Padomju laikā ļoti daudz nozīmēja ārējās fasādes lietas, bet aiz tām notika dzīve parastā – cilvēki šķīrās, sagāja kopā, bija dažādas ļoti cilvēcīgas nepatikšanas, bet tā fasāde bija jāuztur, it kā dzīve būtu taisna kā sliežu dzelzceļš. Domāju, ka vecāki vienkārši netika galā ar ārējām un iekšējām pretrunām, un tas bērna acīm izskatijās – ar tiem pieaugušajiem nav kaut kas īsti lāgā, bet tas tā kā uz mani īpaši neattiecas. Trako viņi tur, kaut ko kliedz – tā klausies un domā – nu, labi, dariet to savu lietu.
Tagad pieaugušie attiecības risina savādāk?
Domāju, ka nē. Mainās iekārtas, režīmi, valodas un valstis, bet maz kas mainās tādā cilvēciskā nozīmē, proti, visi esam mazi, ļoti mīlīgi, baudkāri egoisti. Pasaule sākumā pieradina pie tā, ka esam mīlīgi un visiem patīkam, visi grib mums iekniebt vaidziņā – vai, vai, vai, kāds tu esi foršs jaukumiņš! Bet tad kādu dienu – še, tev pase, un tagad mēs pateiksim, ko patiesībā domājam. Lai gan tu esi mūsu nākotnes cerība un viss pārējais, tu neko nemāki, tev nevar uzticēties, aizej pamācies. Mācīties tu arī nemāki, še tev divnieks, sēdi un mācies vēlreiz. Un tā tālāk, kamēr tu pats iemācies to spēli un sāc dot pretī. Pieaugšana mūsdienās ir padarīta ārkārtīgi grūta, jo nesaprotam, ko no pieaugušajiem sagaidām. Gribam, lai cilvēks vienkārši kaut kad beidzot kļūst pieaudzis. Pieprasām – kad tu beidzot savāksies! Un cilvēki pārsvarā jūtas izmisuši – ko jūs no manis gribat, es taču joprojām esmu tikpat jauks savā egoistiskajā bezatbildībā, kāpēc jūs to vairs neredzat?
Kas ir spilgtākās atmiņas, ar kurām Tu asociē pieaugšanu?
Ar pubertāti neizbēgamo, kad pēkšņi saproti, ka pretējais dzimums vairs nav neitrāls, ka tas kaut ko ar tevi izdara. Nav ne mazākās nojausmas, ko ar to visu darīt, jo parunāt ar meitenēm par to, par ko gribētu, tu nevari. Runā par to, ko liekas, ka vajadzētu, proti, mācies “dubulto dzīvi”, mācies izpildīt normas, kurām ne tikai netici, bet pat nesaproti. Sociālās normas jau tādas ir – vienkārši saka: “Visi dara tā.” Ir ļoti īpatnēji, pēc gadiem atceroties tās situācijas, saprast, kāds bērnudārzs tas ir bijis.
Kā zibens spēriens ierodas pirmā mīlestība, un saproti, ka tās pamatuzstādījums ir ciest – par to, ka tu to mīlestību nevari ne izteikt, ne pārdzīvot. Tas ir process, kas ar tevi notiek bez kādas atļaujas.
Tai laikā rokās bija patrāpījusies japāņu haiku dzejas grāmatiņa. Tā ir ļoti ekspresionistiska dzeja, kur, protams, viss ir starp rindām. Dzejā būtiskais jau vienmēr ir starp rindām, uzrakstītais ir tikai tāpēc, lai būtu starprindu vieta. Mazajās trīsrindēs bija kaut kas apmēram tāds: “Mēness spīd. Dīķī ūdensrozes. Varde ielec.” Tu sēdi un domā: “Bāc! Kā var šitik dziļi tvert? Kā tā varde tur ielec, jā, un kā tas mēness spīd…” Tik skaisti un vienlaikus zīmīgi. Tad es pats sāku kaut ko tādu rakstīt. Padsmitnieka pāruzbudinātajā fantāzijā un eksaltētajā pasaules uztverē saliec tur iekšā Dievs zina, ko… Un pašam tas viss liekas tik ļoti būtiski. Tā pusaudža infantilā dzeja ir kaut kas ārkārtīgi jocīgs… Man tas viss vēl glabājas, bet bail skatīties.
Kāpēc? Kritiķis Tevī ir vēl pārlieku skarbs?
Jā! Tas banalitātes daudzums, ko tur varētu atrast… Kā šodien atceros tādu telefona izmēra rozā krāsas rūtiņu blociņu, kas bija pilns pierakstīts. Tā meitene, kurā biju samīlējies – viņai es to visu arī tā kā parādīju… Tāda tīņu romantika! Puisis viņai bija cits. Kādā statusā es biju, to vispār nesaprotu. Tai laikā man pietika ar to, ka kaut kur tās meitenes ir, ka vari ar viņām runāt, visa tā dzeja tevī notiek, viss darbojas – tik lielām emocijām vairāk realitātes arī nevajag. Saproti, ka neko vairāk par līdzjūtību nedabūsi, ka jābūt priecīgam, ja vispār ar tevi kāds runā – jau tā ir gana liela atzinība. Tu jau arī nezini, ko tālāk ar sirdsdāmu varētu darīt… Tas bija laiks, kad ieta pa ielu, rokās sadevušamies, beidzās ar erekciju. Pilnā nopietnībā. Fakts, ka turi meiteni pie rokas… viss – tu biji lupatās! Protams, kājas trīc, bet saproti – jā… svētlaime! Par mīlēšanās tehnisko pusi biju informēts – biju izlasījis “Dekameronu”, arī Zālīša grāmatu. Vecāki bija parūpējušies, lai es aptuveni apjaustu, kas notiek, kad cilvēks vēlas iesaistīties intīmās attiecībās. Bet skaidrs, ka pie tā praktiskās informācijas vakuuma, kas toreiz valdīja, man nebija ne mazākās nojausmas, kas konkrēti būtu ar meiteni jādara, ja līdz tam vispār nonāktu.
Ar ko pieaugšana turpinājās?
Domāju, vienīgais, ko cilvēks grib, tikko bērnība pagājusi, ir no tās atbrīvoties, jo blakus tam, ka bērnība ir bezrūpības, tā vienlaikus ir arī ļoti liels bezspēcības laiks. Bērns ir radījums, kurš varu iegūst vienīgi manipulatīvā veidā, viņam neviens nedod tiesības izvēlēties. Bērns ir ļoti instrumentāla parādība vecāku dzīvē – kāds, kurš tiek ielikts vietā, lai darītu vai nedarītu kādu lietu, lai netraucētu pieaugušajiem, vai viņam liek darīt kaut ko, jo kāds tā ir izlēmis. Loģiski, ka pieaugšana tavā galvā nozīmē ne tik daudz pašnoteikšanos, kā atrašanos situācijā, kur dzīvi nenosaka tieši vecāki – ierastie varas turētāji. Neglābjami parādās tās naivi pārspīlētā tīņu protesta autoritātes, par kurām pēc tam domā – kādā sakarā mums tas likās gudri…
Kas bija Tavas autoritātes tīņa gados?
Tā kā mūzika bija absolūta reliģija, tad arī atbilstoši. Reliģija tādā nozīmē, ka mūzika ir vieglākais veids, kā piedzīvot mistisku un tikpat labi fizioloģisku ekstāzi. Klausies dziesmu un saproti, ka uz muguras visi mati ir stāvus gaisā. Ne no kā – no skaņas, caur kuru izpaužas jēga un emocijas.
Tolaik visi klausījās mūziku un taisīja kasešu kolekcijas. Ļoti stingri bija nodalīts – vai klausies kaut kādu populāro galu vai “īsto” mūziku. Īstā bija “Dire Straits”, “The Doors”, “Pink Floyd”, bet arī pankroks. Vienā punktā “Nirvana” parādījās, bet es biju no retajiem, kurš to no sirds nemaz neklausījās, jo daudz vairāk interesēja tā saucamā zelta klasika. Šo mūziku klausījāmies kaislīgi un vienlaikus ar milzīgu bijību un apspriedām pilnā nopietnībā. Manas autoritātes bija cilvēki, kas kaut kādā nesaprotamā veidā prata sagādāt šīs neparastās, maģiskās sajūtas, kas pacēla citā realitātē. Tie bija pieaugušie, kas caur savu mākslu lika sajust kaut ko īstu. Tādēļ bija svarīgi zināt, ko par kaut ko ir teicis Džims Morisons, Džons Lenons vai vēl kāds. Runājām par to, vai tas ir vai nav prātīgi nomirt ap trīsdesmit. No padsmitnieka viedokļa, pirmkārt, trīsdesmitgadnieks ir bezcerīgi vecs, un, otrkārt, kas tad tur tālāk vairs ir dzīves saturs – par ko tad mēs tur cīnāmies, kad zaudēta jaunības bezkompromisa degsme. Klausies “The Doors” “Break On Through” un saproti – galvenais izlaisties otrā pusē un tur, vai kas. Tas nekas, ka tu arī par šo pusi neko nesaproti. Vai arī “Hello, I Love You” vai “People Are Strange”, un arī viss skaidrs – mesidžs ir pilnīgs. Tad vēl krievu roka klasika – Boriss Grebenščikovs un “Akvarium”, “DDT”, “Kino”, “Nautilius” un pārējie. Joprojām domāju, ka liela kļūda ir nesaprast, ko mūzika nozīmē kā sociālo pārmaiņu instruments.
Tobrīd, piemēram, bija žurnāls “Liesma”, kurā lasīju mūzikas ziņas. Turpat tika publicēts turpinājumos viens no maniem spilgtākajiem literārajiem piedzīvojumiem tai laikā – Entonija Bērdžesa “Mehāniskais apelsīns”. Tas “norāva jumtu” pilnīgi un kapitāli. Romāns ir par to, kā mazgadīgi maniaki veic dažnedažādus, ļoti smagus, vardarbīgus noziegumus. Pirmo riezi manā dzīvē literatūra runāja par tādu iekšējās brīvības līmeni – tā bija mistiska pieredze pusaudzim. Simboliskā līmenī tā runāja par dzīvi bez jebkādas autoritātes un dzīvi, kura neatzīst autoritāti organiski. Satriecoši likās, ka tad, kad galveno varoni Aleksi ieliek cietumā, viņš nebūt nesaskumst, viņam ir tikpat labi kā ārā, tā arī cietumā – nesaskumst par to, ka kāds viņam atņēmis brīvību. Aleksim tas ir vienkārši cita veida ieslodzījums. No ieslodzījuma ģimenē tu pārej pie ieslodzījuma sabiedrībā. Tas taču rezonē! Nezinu, vai kāds vēl traktēja šo romānu tā…
Par ko Tu gribēji kļūt, kad izaugsi liels?
Bērnībā es ne par ko negribēju kļūt. Nebija ne mazākās vēlēšanās to kaut kā definēt. Ir forši, ka kāds ir kosmonauts vai ugunsdzēsējs, ar mani tam nav nekāda sakara. Lai viņi tur ir! Man ir labi būt pašam, pat, ja nezinu. kas īsti esmu.
Kā Tu nonāci līdz filozofijai?
Tas ceļš bija tāds. Pamatskolu pavadīju 1. vidusskolā. Saprotu, vecāki nosprieda – laba skola, sīcis jāsūta tur. Par šo periodu ir maz atmiņu – atceros gaiteņus un to, kas notika manā kladē. Neatceros, ko mēs stundās jēdzīgu darījām, bet to, ka man bija čoms, ar kuru kopā piezīmējām klades pilnas ar mēness visurgājējiem, Marsa pavadoņiem, kosmosa kuģiem un citiem mistiskiem radījumiem, to gan atceros. Bijām izdomājuši radījumus – kaut kas starp zirnekli un lācīti ar piecām ekstremitātēm. Absolūtas dumjības, fantāzijas pietika tikai tik daudz, lai radītu visvisāda izmēra un formāta, mehāniskas un bioloģiskas izcelsmes “Mikimausus”. Poļu košļājamās gumijas ar Donaldu Daku, kurās bija iekšā, kā mēs saucām, multenes, mikro komiksi, bija skolas nosacītā valūta. Tie tika uzskatīti par vērtību, jo bija smuki, smaržoja pēc košļenes, un mēs ar tiem spēlējām dažādas azartspēles. Salikām kaudzē, un bija jāmāk uzsist tā, lai apgriežas. Šai nodarbei tika veltīts pasakains daudzums laika. Vēlāk jau sākās nelielas azartspēles uz naudu. Vēl šad un tad kāvāmies par sīkām, nenozīmīgām lietām. Bērni atrod veidu, kā izkauties. Tā pavadījām starpbrīžus. Nekas cits mūs dzīvē neinteresēja, proti, nebija sociālās nišas, kur interesēties par kaut ko citu. Tā bija 1. vidusskola.
Vidusskolas gadi pagāja 3. vidusskolā, un tur jau bija pilnīgi cits stāsts. Vecrīga, Grēcinieku iela, kas zīmīgi. Tas bija brīnišķīgs laiks no 1992. līdz 1995. gadam. Biju viens no diviem frīkiem, kas izdeva skolas avīzi. To izdevām Jauno tehniķu centrā, kur mums bija pieeja datoriem – pirmajiem Macintosh laptopiem un kopētājam, ar kuru eksperimentējām. Kopējām vienu un to pašu attēlu neskaitāmas reizes un brīnījāmies, kā bilde top arvien graudaināka. Likās interesanti taisīt desmitiem kopiju, lai vērotu, kā bilde pamazām kļūst par kaut kādu abstraktās mākslas priekšmetu. Šķita svarīgi novest bildi līdz absurda konsekvencei – pārbaudīt, cik tālu vari ar to aiziet. Uz tādiem principiem balstoties, arī uztaisījām skolas avīzi. Rakstījām paši un draugus aicinājām rakstīt – kurš dzeju “blieza”, kurš prozu, kurš vispār kaut ko nedefinējamu… Tai laikā valdīja tāda absolūta sadzīves anarhija, ka varējām to skolā arī tirgot. Proti, mēs saprintējām, sakniedējām tās avīzes un pēc tam stiepām uz skolu pārdot. Ieņēmām tam laikam ievērojamu summu, gājām picas ēst.
Nekādu ierobežojumu, un parādās saldā brīvības garša?
Jā, absolūta anarhija. Neviens neteica, ka tas jādara, cenzūras nebija, tikai pašcenzūra. Tai laikā arī atklājām alkoholu un tabaku, kā visi tajā vecumā. Skolas laikā gājām uz blakus esošo Paddy Whelan’s un dzērām Guinness alu par sešdesmit santīmiem. Sešdesmit! Tik maksāja viens Guinness, domāju, nekur pasaulē tas nemaksāja tik maz.
Kas tai laikā asociējās ar laimi?
Tas, ka varējām piezvanīt uz radio un pateikt, ka uzņemšanas nodaļas sanitāri balso par “Enigmas” hitu “Return To Innocence”, un maz, ka nobalsojām, radio to paziņoja un nospēlēja dziesmu. Ko vēl var gribēt no dzīves??!!! Tai laikā bija kalendārā rītdiena, bet ne rītdiena kā psiholoģisks jēdziens. Un tas arī, iespējams, bija skaistākais, jo esi atvērts visam, ko pasaule piedāvā. Piemēram, vienā brīdī parādījās ziņa, ka Neatkarīgais teātris “Kabata” meklē cilvēkus, kam nav profesionālas aktiera pieredzes, un es tur aizgāju. Faktiski pēdējo klasi pavadīju vairāk Krāmu nekā Grēcinieku ielā. Ņēmu dalību vairākās epizodiskās lomās. Iestudējumā “Pepija Garzeķe” biju viens no klaunu dueta un viens no spēkavīriem, vēl kaut kādi masu skati. Biju sācis iet uz svaru zāli, un nezinu, kā izskatījos, bet laikam pietiekoši pārliecinoši, lai man uzvilktu triko, tādu Raiņa peldkostīmu, un es varētu lomu atbilstoši izpildīt. Bija amizants gadījums, kad uz aicinājumu publikai, kurš grib izkauties ar stipro Augustu, viens iereibis mesjē teica, ka esot gatavs, uzkāpa uz skatuves, un tad viņš bija jādabū nost. Tas labi ilustrē tā laika kopējo noskaņojumu.
Deviņdesmitie…
Jā, atceros to kā ārkārtīgi jestru laiku, kad naudas nebija praktiski nevienam, visi pīpēja un dzēra jebkur, ierobežojumu nebija. Rītdienas nebija, viss notika šeit un tagad – bija pavisam cits dzīves azarts. Cilvēki, kas nav pieredzējuši deviņdesmitos, nesaprot, kāpec nav rītdienas. Viss bija tik ļoti neskaidrs, ka rīt var būt jebkā. Kā var kaut ko plānot, ja vienīgais, ko vari ieplānot, ir, ka pamodīsies, un tālāk var notikt jebkas. Šodiena bija tik pilna ar visu. Tīrā eksistence paredzēja, ka šodienai ir kaut kāda vieta, rītdienu vēl neviens nav izdomājis un pieteicis. Toreiz, vismaz man, nebija paraduma kaut ko dziļi plānot, nebija plānotāju, vien pāris telefonu galvā un kaut kādas papīru driskas, jo numurus visi pierakstīja uz papīra un zvanīja no automātiem vai no mājām.
Nekādi plāni nevarēja būt?
Nekādi! Ja man prasa, vai es gribēju kļūt par filozofu, tad tajā brīdī es vienkārši sapratu – man patika zīmēt, patika teātris, patika grāmatas lasīt – kādas var būt karjeras iespējas… Lai studētu Mākslas Akadēmijā, jāiet pusgadu zīmēšanas kursos, ļoti labi jāzina tehnika, jāzīmē pudeles, vāzes un āboli, lai iemācītos ēnas, proporcijas. Sapratu – nereāli – ne es to darīšu, ne kāds par to maksās. Naudas nebija tik tālu, ka vidusskolas laikā bija kaut kas jāsāk pašam darīt. Algas bija kādi divdesmit trīs lati mēnesī – tādos mērogos dzīvojām. Mākslas Akadēmija atkrita. Teātra spēlēšana man ļoti patika – foršs, māksliniecisks bardaks, daudz brīvības un rotaļīguma, bet man bija skaidrs, ka tas nav darbs – tas ir dzīves veids. Jo par to faktiski neko nemaksāja. Kaut kādā mērā atturēja tas, ka nezināju, kā es šādu izvēli paskaidrotu mātei. Atlika vienīgi filozofijas fakultāte. Tas bija ļoti konkrēts moments, gāju no skolas un konstatēju – ko tad es māku darīt – neko, izņemot to, kā domāt – tad ar to arī nodarbosimies. Filozofija kaut kādā ziņa bija pēc izslēgšanas metodes – vienīgais, kas atliek, kad neko citu nemāki.
-
- Vents Sīlis 2018. gada 21. maijs
Tolaik bija modē uzreiz stāties četrās vietās un tad skatīties, kurā tiksi. Es stājos vienā – Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē un tur arī tiku. 1995. gadā pa tiešo no skolas nokļuvu universitātē.
Kas mainījās?
Stundu bija mazāk, brīvā laika, alkohola un cigarešu vairāk. Pīpējām kā skursteņi, lasījām kā maniaki un dzīvojām kā izputināti aristokrāti – tēja, cigaretes, dzeja. Ārprātīgos daudzumos klausījāmies krievu roku… Borisam Grebenščikovam ir dziesma “Джунгли”, tur rindiņa: “Я сказал – стоп! Bот мое тело, Вот моя голова и все, что в ней есть.” (Es teicu – stop! Lūk, mans ķermenis, Lūk, mana galva un viss, kas tajā ir.) Man likās, ka tā rindiņa ir atklāsme – viss, kas tev ir vajadzīgs, ir tavā galvā. Savā pusaudžu aizrautībā uzskatījām, ka nekā vērtīgāka par domāšanu pasaulē nav, un tās visas sīkās septiņu ar pusi latu stipendijas, kas tolaik vienalga bija būtiska nauda, iztērējām cigaretēs un grāmatās. Filozofija bija dzīvesveids – tas bija iemācīts – tu jau nepārtrauc domāt, runāt, neatkarīgi no tā, vai ir lekcija, seminārs vai kas.
Atceros brīnišķīgu brīdi – deviņdesmit sestā gada Jāņus, kad bija jāliek eksāmens vācu klasiskajā filozofijā par Hēgeli. Visu nakti lasīju Hēgeļa “Gara fenomenoloģiju”. Krieviski. Ņe figa nesapratu – tā, ka neko, bet lasīju. Pirms tam, ziemā, bija radusies izdevība aizbraukt ceļojumā uz Vāciju un tur, smiesies, es nopirku kovboja zābakus. Ja zini, kas ir Džims Morisons, tad tam ir nozīme! Toreiz biju divreiz tievāks nekā tagad, proti, ļoti labi izskatījos zilos džinsos, kovboju zābakos, baltā kreklā. Jāņu rītā izgāju uz Elizabetes ielas, ausa saule, bija 5:30, smēķis zobos, krekls atpogāts vaļā, eju precīzi pa ielas vidu, nevienas mašīnas, koki zaļo, putni čivina, visu nakti lasītais Hēgelis džinkst galvā. Un prāta vērojošā daļa teica: “Tā izskatās jauns un dumpīgs dievs.”
Skaisti un ļoti pašpārliecinoši…
Filozofijas fakultātē mums to infantilo narcisismu uzpumpēja līdz griestiem. Visiem radīja iespaidu, ka pasaule gaida, kad mēs beidzot tai atnesīsim gaismu. Pabeigsim un tad gan iesim… Tas ir kaut kas absolūti stulbs, jo tik ļoti izkropļots priekšstats par intelekta un filozofijas nozīmi sabiedrības dzīvē, kā tas valdīja deviņdesmito gadu beigu Vēstures un Filozofijas fakultātē, es nezinu, vai kaut kur vēl tāds ir. Pēc tam dzīve visu salika savās vietās.
Pirmo reizi nodarbošanās ar filosofiju kļuva nopietna, kad piezvanīja toreizējais dekāns Kaspars Kalnciems un jautāja: “Hei, tev tur labas attiecības ar somu studentiem, mums ir stipendija – negribi braukt uz Somiju mācīties?” Es teicu: “Jā!” Tad 1999. gadā maģiskā kārtā man rokā iespieda 950 latus, un es aizbraucu mācīties uz Helsinku Universitāti – pilnīgi sirreāli. Līdz tam bija tā, kā teica mūsu pasniedzējs Edmunds Apsalons: “Filozofija – tas ir ceļš uz nebeidzamu sestdienas vakaru.” Un tad kļuva skaidrs, ka ar filosofiju principā var nodarboties profesionāli, jo, lūk, kāds to ir ar mieru atbalstīt. Proti, radās pārliecība, ka ar to varēs nodrošināt sev dzīvi.
Kā Tavs ceļš aizveda pie Rīgas Stradiņa universitātes docenta lomas?
Man ļoti paveicās – uzreiz pēc maģistra diploma saņemšanas RSU meklēja pasniedzējus. Pasniedzēja darbs bija pirmais, kas saistīts ar specialitāti, biju ļoti priecīgs to dabūt pēc sanitāra, apkopēja un teātra skatuves strādnieka darbiem. Sākums bija ļoti grūts, pirmās nodarbības uztvēru ļoti personīgi, gribējās visus aizraut, bet neizdevās, ko es ilgi nevarēju pārdzīvot. Tāpat arī to, ka filosofija var kādu neinteresēt vispār nemaz. Pēc trim gadiem iemācījos to darīt, un tad arī sāka patikt. Uzskatu pasniegšanu par nenovērtējamu skolu sev, ilgstošu abpusēja izaicinājuma praksi.
Kā mainijušās Tavas pārliecības par to, kas ir laime?
Aizvien neesmu atkāpies no domas – Return to Innocience (Atgriezties nevainībā). Jaunības atmiņas ir brīnišķīgas ar to, ka uz tām vienmēr skaties no distances. Viedums ir tikai post factum viedums. Mums bija tik daudz laika, ka drīkstējām to izniekot, vienkārši baudot mirkli! Laiks ir tas resurss, ko es uzskatu mūsdienās par vissvarīgāko. Laimīgs ir tas, kurš sev atvēl tik daudz laika, lai sajustu to, kas ar viņu notiek, lai ieklausītos, ko mirklis piedāvā, tas, kuram ir laiks būt laimīgam. Laime ir izdzīvot, pārdzīvot visus tos pārbaudījumus, ko uzliek pieaugušais vecums. Domājot par sevi, ir pagājuši divdesmit lēmumu un seku gadi. Agrāk es laimi noteikti būtu definējis citādāk – būtu teicis – laime ir tad, kad tu sasniedz to, ko esi vēlējies sasniegt. Tagad par to runāju kategorijās, kur sasniegumiem ir ļoti maza loma. Nevis tāpēc, ka tie nebūtu svarīgi, bet tāpēc, ka iemācies, ka dažos gadījumos zaudēt ir svarīgāk nekā uzvarēt. Jauni pieaugušie neprot zaudēt, tāpēc viņi arī neprot uzvarēt – nezin, kā maksimāli izmantot uzvaru priekšrocības un vēl jo mazāk zina, kā izmantot zaudējumu priekšrocības.
Laime kaut kādā ziņā ir iemācīties zaudēt ar uzviju, prast nesabrukt, jo zaudējums ir tajā nosacītajā šaha spēlē.
Par ko es patiešām esmu liktenim pateicīgs – esmu sapratis, ka cilvēks kļūst vieds, kad nogalina sevī varoni. Varonis ir ļoti skaists tajā jaunības posmā, tad varonībai ir daudz lielāka nozīme. Revolūcijas taisa jauni cilvēk, jo viņiem nav, ko zaudēt, un ir visas iespējas kaut ko iegūt. Viņi jūt potenciālu izgudrot savu rītdienu: “Es dabūšu nevis vienkārši iespēju to piedzīvot, bet dabūšu iespēju to izgudrot.” Parādās bezprecedenta kontrole pār to, kas būs. Tā arī ir revolūcija. Evolūcija ir spēja adaptēties, pilnveidojot sevi. Proti, dzīve mums nepiedāvā pasīvu pozīciju, arī nāve nē. Spēles noteikumi vispār neparedz pasivitāti. Lielākā ilūzija ir, ka vari kaut ko nedarīt, un nedarīšana tiešām nebūs rīcība. Patiesībā gan tas, ka tu kaut ko dari, gan tas, ka nedari, abos gadījumos ir rīcība ar konsekvencēm. Cilvēks neprot dzīvot ne jau tāpēc, ka viņam neveicas, bet gan tāpēc, ka viņš nekad līdz galam nespēj izmantot mirkļa un laikmeta piedāvātās iespējas. – “Sasodīts! Būtu to zinājis tad, sapratis, mācējis tad, tad gan es būtu…!” Skaidrs, ka būtu – mēs visi būtu! Man laime šodien – tas ir prieks par to, kas ir, un īpaša neiespringšana par to, kā nav.
Mēs esam kaut kādā ziņā uz rezultātu orientēti cilvēki, kuri absolūti nenovērtē procesu, kuriem liekas, ka process ir tikai laiks starp sākumu un beigām. Dzīve ir process starp dzimšanu un nāvi, proti, ja mēs neredzam jēgu procesā, tad mēs droši vien neprotam arī novērtēt rezultātu. Līdz ar to mums kā civilizācijai ir paniskas bailes no nāves. Mēs nāvi neesam ne sapratuši, ne tai atraduši vietu savā dzīvē.
Kā Tu atgūsti iekšējo līdzsvaru pēc lieliem dzīves izaicinājumiem?
Meditācija, gavēnis un… nevainība. Meditācija tāpēc, ka tad, kad esi krīzē, tev nav, ko teikt, tu nezini, ko darīt. Tad nesaki un nedari neko, un padari to par praksi. Gavēnis tāpēc, ka mūsdienās ir par daudz visa, par daudz komforta, jāsāk atteikties, ir jāizvērtē, ko tev vajag, kad esi atteicies no visa. Nevainība ir piedot visiem, ieskaitot sevi.
Nu, un, protams, darbs vīru grupās, kur ar citu vīriešu palīdzību cenšos noķert pats sevi melos vai kādā citā nepatiesības formā. To tīro patiesības lauku sevī neizdodas noturēt bez īpašām praksēm. Nokļūšanu vīru grupā uzskatu par vienu no lielajām likteņa dāvanām, kas man ir noderējusi tik daudzos līmeņos, ka ne saskaitīt. Attiecības ar vecākiem, ar romantisko partneri, ar bērniem, ar darbu, ar savu vīrieša identitāti un savas dzīves lielajiem mērķiem – to visu mēs tur risinām, iedziļinoties četros vīrišķības arhetipos (Karotājs, Mīlnieks, Viedais un Valdnieks). Tādā veidā pakāpeniski virzos pa spirāli uz augšu.
Ja Tev būtu iespēja satikt sevi pēc izvēles dažādos vecuma posmos, kādu padomu vai atbalstu kurā vecumā vai situācijā Tu gribētu sev sniegt?
Esmu ļoti daudz apsvēris šos scenārijus, un tajos visos beigās izrādās, ka saruna praktiski nav iespējama. Tāpēc, ka pārāk labi pazīstu cilvēku, ar ko runāju, un viņš pārāk slikti pazīst mani. Viņam neradīsies sajūta, ka tas, ko saku, ir patiešām, patiešām, patiešām būtiski. Laiks sadala mūsu dzīvi pa kadriem, un kadrs simtais ar kadru divsimto – viņiem ir ļoti maz kopīga. Tas ir tas, kāpēc komunikācijā pāri laikam mēs būtu svešinieki. Es būtu droši vien jau sen aizmirsis kontekstu, un tas jaunais cilvēks nekad nespētu iedomāties manējo. Vienīgais, ko mēs varētu – kā tai Marinas Abramovičas performancē ar acīs skatīšanos – apsēsties katrs savā galda pusē, viens otrā cieši, cieši paskatītos, viens ar tādu zināmu saskarsmes badu un ziņkārību – tad, lūk, par ko es kļūšu, un otrs – tad, lūk, kāds esmu bijis!
Pēc kā tu ilgojies?
Fundamentālā nozīmē es ilgojos pēc harmonijas. Banāli drausmīgi, bet tas nav svarīgi. Ilgas vienmēr parāda to, ka kaut kādā ziņā domājam, ka ir situācijas, kur dzīves elementu salikums varētu būt harmoniskāks nekā tas ir pašlaik. To jēga ir pateikt, ka ir kaut kāda jābūtība, uz ko tiekties. Šajā savas dzīves posmā es pilnīgi noteikti saprotu, ka man ir tikai viens uzdevums – izpildīt to, kam esmu radīts. Ja pēc kaut kā ilgojos, tad pēc šīs sajūtas, ka es to tiešām tagad arī daru. Nav tā, ka man tās nebūtu ikdienā, bet tur ir par daudz manas personiskās dzīves. Ja pēc kaut kā ilgojos, tad pēc arvien sarūkošāka ego daudzuma savā dzīvē.
Kas ir tas, kas Tevi uz to virza? Kas ir Tavs Dzīves Virzītājspēks?
Tas ir tur “augšā”. Tas ir ļoti viltīgs moments! Libido piemīt tā brīnišķīgā īpašība, ka tas ir līdz galam profāns un vienlaikus pilnīgi sakrāls. Paradokss ir tajā, ka caur visprofānāko darbību, ko varam iedomāties, varam sasniegt vissakrālāko rezultātu, kādu varam iedomāties. Trakums ir tāds, ka libido neparedz harmoniju, libido vienmēr ir ilgu zonā un rāda, uz kurieni tev vēl ir jātiecas. Libido vispār spēj eksistēt tikai tad, ja ir ilgas pēc kaut kā. Domājot par to, kā definēt libido, dzīves virzītājspēku, diezgan ātri nonācu pie vārdu savienojuma “paradoksu harmonija”. Pirmkārt, esam paradokss jau pēc sava uzstādījuma – esam ķermenis, kas ir apdvēseļots. Kā tas ir iespējams, ka, re, kur ir gabals miesas, matērijas, kurš tajā pašā laikā spēj just, domāt, mīlēt, radīt. Nevajadzētu tā būt! Matērija paliek matērija. Otrkārt, cilvēks spēj ciest, dusmoties, mirt un spēj to visu pats sevī galīgi nesaprast. Arī paradokss – tu esi ar apziņu apveltīta būtne, kuras lielākā mīkla esi tu pats. Kā? Lūk, tieši tā! Pats svarīgākais ir, ka tad, kad nodarbojamies ar teodiceju, kad mēģinām izskaidrot vai attaisnot ļaunuma eksistenci dievišķajā pasaulē, aizmirstam, ka tur, kur Bībelē ir teikts, ka esam radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības, vienīgais, kas mūsos ir dievišķs, ir pāris īpašības, kuras esam burtiskā nozīmē šādā veidā ieguvuši, ja rakstīto uztveram par pilnu. Šo te ģīmja līdzību, var lasīt gan kā metaforu, gan absolūti tieši, atkarībā no tā, kāda katram pārliecība. Bet dzīves uzdevums ir ar savu rīcību tuvināt pasauli Dievam, kas ir Mīlestība. Proti, kad prasi, kāpēc pasaulē tik daudz netaisnību, tu esi tas cilvēks, kurš atbild par to, lai būtu vairāk taisnības, lai būtu vairāk prieka nekā ciešanu, lai būtu vairāk mīlestības nekā naida. Kurts Vonnegūts kādā stāstā aprakstija situāciju, kurā viens no varoņiem bija iegājis tualetē, kur kāds cits uz sienas bija uzšņāpis: “Kāda ir dzīves jēga?” Nevarēdams novaldīties, varonis paņēma izdedzinātu sērkociņu un līdzās atbildēja: “Būt par Dieva acīm un ausīm, tu, idiot!” Es vēl piebilstu – rokām un kājām arī. Mēs esam instrumenti un eksistējam pasaulē tāpēc, lai saprastu šo savu uzdevumu, kas ir ārkārtīgi vienkāršs – būt pēc iespējas jēdzīgākām cilvēciskām būtnēm.
Tā arī būtu cilvēka esence, būtība?
Jā! Atrast Dievu sevī, un tad ticēt tam. Bet, redzi, kas ir. Tas nav analītisks apgalvojums, tas nav arī secinājums pēc kaut kā, tas ir ticības jautājums. Es ticu, ka tā vajadzētu būt. Ir cilvēki ar citām ticībām. Lai viņiem tās ir! Man neinteresē viņus par kaut ko pārliecināt. Cilvēku par kaut ko pārliecināt var tikai viņa traumas. Mācīties mēs varam tikai no savām sāpēm. Ļoti svarīgi ir saprast – kad cilvēks mācās, viņš labprātīgi izvēlas zināma veida diskomfortu, un nav iespējams padarīt mācīšanos par baudu tīrā formā. Jebkurš slinks skolēns vai students vēlas, lai mācīšanās būtu vienīgi prieks un izklaide.
Cilvēka normāls stāvoklis ir krīze. Ticīga cilvēka normāls stāvoklis ir krīze, viņš nevar tādā nebūt, ja vien viņš nav svētais. Par teoloģiju zinu maz, varbūt tā kategorizē citādāk, bet, manuprāt, svētums ir spēja būt cilvēkam visnecilvēcīgākajos apstākļos, savukārt cilvēcīgums ir spēja būt cilvēkam jābūtības formā, proti, tiecoties uz savu piepildījumu mīlestībā.
Ko Tu ieteiktu tiem, kas meklē savu Dzīves Virzītājspēku?
Tūlīt pat atteikties no astoņdesmit procentiem, dažos gadījumos pat no visiem simts procentiem cilvēku, kas ir apkārt. Uztaisīt sarakstu, kur paliek tikai katrs piektais, un arī tie zem jautājuma zīmes. Atteikties no valodas uz kādu laiku – no nepieciešamības verbalizēt. Mēs kā sabiedrība eksistējam tādā kā sajūtu un pārdzīvojumu ekonomikā.
Tāpat kā patērējam materiālas lietas, mēs patērējam viens otru. Bieži šis patērniecības process, kā jebkurš tirgus process, iemāca mums gan sevi pasniegt kā preci, gan citus tā vērtēt. Ja gribam kaut ko novērtēt patiesi, ir jāizkāpj ārā no ekonomikas vispār.
Domāju, ka lielākai daļai cilvēku, lai cik tas skumji nebūtu, nav īstu draugu. Tas, ko viņi sauc par draudzību, ir draudzības izstrādājums, tāpēc, ka paši nekad nav bijuši spējīgi uz īstu draudzību. Nedz saņemot, ne dodot. Pieņemu, ka tas ir ļoti skarbs vērtējums, bet patreizējā momentā man šķiet, ka neprotam būvēt attiecības bez šīs – kas man par to būs – ieinteresētības. Neesam spējīgi uz nesavtīgām attiecībām. To var izdarīt tikai kāds, kurš absolūti neko negaida no apkārtējiem, ir spējīgs priecāties par cilvēku un cilvēcisko bez jebkādas personiskās ieinteresētības. Tieši tas ir tas, kāpēc vajag atteikties no cilvēkiem, jo, kad esi no visiem atteicies, vari reāli sajust, ko tev vajag. Var izrādīties, ka tie cilvēki, ar kuriem esi ikdienā kopā, patiesībā tev neviens no viņiem nav vajadzīgs. To vari uzzināt tikai tad, kad esi no viņiem ticis prom. No otras puses, nevajag domāt, ka atteikšanās ir iespējama tādā pilnā formā. Mēs nepildām pienākumus pret sevi, līdz ar to nepildām pienākumus pret citiem. Lai sāktu pildīt pienākumus pret citiem, mums vispirms jāsāk pildīt pienākumi pret sevi. Pirmais pienākums pret sevi ir nemelot, neizlikties, nebēgt un teikt visu patiesību, lai cik tā skarba arī nebūtu. Tas ietver zināmu daudzumu pazemojumu. Nokļūt pie sava libido nozīmē izjust šo pazemojumu, pieņemt to, tāpēc, ka citādāk neattīrīsi spēles laukumu un turpināsi gribēt, lai cilvēki tev dod vērtību. Mēs nebūtu tik noguruši, ja visu laiku necenstos visu pārvērst vērtībā. Visi jau mēs vēlamies saņemt vērtību – būt tajā apmaiņas procesā, un libido ir apmaiņas process, bet tas ir nesavtīgs. Nekāds libido nekursē brīdī, kad domā, cik no tā dabūsi atpakaļ. Libido ir savi noteikumi. Aktieris, kurš kāpj uz skatuves, tajā brīdī atdod sevi visu procesam, un skaidrs, ka auditorijai ir jāatdod daļa sevis procesam. Tie ir libido noteikumi, tie nav pašu cilvēku noteikumi, tā nav viņu darīšana. Tur notiek enerģijas apmaiņa. Otrs svarīgākais ir vienatne un klusums. Ja iespējams to padarīt par meditāciju, vēl labāk, jo klusumā mēs pamazām sadzirdam sevi.
Kuras vērtības, Tavuprāt, mūsu sabiedrībā būtu jāatīsta?
Domāju – mēs vispār nezinām, ko nozīmē vārds Mīlestība. Mums ir mīlestības krīze, un tas ir izveidojis civilizāciju, kas balstās uz kompensācijas mehānismiem. Otra vērtība, ko arī lielā mērā esam pazaudējuši, ir ticība, ne tajā konkrēti reliģiskajā nozīmē. Reliģija kaut kādā ziņā ir piesavinājusies sarunu par ticību. Tā nav kritika! Saruna par vērtībām ir saruna par ticību. Nevar gribēt, lai taisnīgums ir vērtība, ja pats īsti netici taisnīgumam praksē. Esam gatavi proklamēt vērtības un cīnīties par tām, bet neesam gatavi šīs vērtības uztvert par pilnu. Gribam, lai kāds cits tās demonstrē, un tad varbūt noticēsim. Bet praksē neticam arī citu cilvēku paustajām vērtībām. Sakām – viņi melo – tāpat kā mēs paši. Sirds dziļumos zinām – vienīgā patiesā vērtība ir bauda, vienīgā patiesā materiālā vērtība ir nauda. Dzīvojam ciklā, kur nauda tiek konvertēta baudā un atpakaļ. Tieši tāpēc darbu uztveram kā nebrīvības formu – ka tas ir laiks, kur ejam pelnīt to savu brīvības abstrakto izteiksmi naudā, bet pats darbs būtībā ir verdzības forma. Pēc mīlestības un ticības varētu pielikt kā trešo – brīvība. Mums ir paniskas bailes no brīvības tādā ziņā, ka tā paredz divas lietas – pienākumu izzināt sevi, jo nevari būt brīvs, ja nezini, kas esi, un pienākumu nezaudēt sevi.
Šāda brīvība ir priekšnosacījums arī veselīgām savstarpējām cilvēku attiecībām?
Jā, jo nezaudēt sevi nozīmē visās situācijās teikt, ko tu domā, ko jūti. Saki to nevis tāpēc, ka gribi kādu aizvainot, bet saki vienkārši tāpēc, lai cilvēki zinātu, ko domā un jūti. Tev ir bail sev atzīties, ko domā un jūti, kur nu vēl kādam otram. Tādā veidā arī nogalinām libido, ka paši sev un viens otram nevaram pateikt, ko gribam, līdz ar to gribam, ko ir pieņemts gribēt, bet patiesībā negribam. Libido tai ziņā ir ļoti tīra lieta, nav ne aizvietojams, ne kompensējams, ne imitējams. Libido ir šausmīgi dārgs.
Jo to nav iespējams nopirkt par naudu…
To var atrast tikai sevī. Lai to izdarītu, ir jābūt pret sevi atklātam, bet barjeras ir šausmīgas. Tāpēc mēs ar tādu skaudību skatāmies uz bērniem. Viņus absolūti neapgrūtina neviena no mūsu problēmām. Viņi ir tajā brīnišķīgajā infantilajā libido stadijā, kur būtībā, ja tev ir plus mīnus normāla bērnība, no šīs enerģijas nekādi neesi nošķirts. Citreiz liekas, ka pieaugušie uz bērniem ir ārkārtīgi dusmīgi un aizkaitināti vai necieš bērnus, lielākoties, tieši šī iemesla dēļ.
Ko māca stāsts par bērnību, jaunību un pieaugšanu? Bērnībā nekad nenovērtējam tās priekšrocības. Pārsvarā asociējam to ar laimi un absolūtu bezspēcību, kas ir bērna pamudinājums pieaugt un beidzot nopirkt visu saldējuma veikalā. Bērna apziņā šī iespēja nopirkt visu saldējuma veikalā liekas – kad es būšu liels, es beidzot dabūšu tad, kad es gribu, to, ko es gribu, tai daudzumā, kā es gribu – te un tulīt. Skaidrs, ka šāds libido ir jāzaudē, lai kaut kas notiktu. Tad seko posms, kad saproti, ka viss notiek tikai caur varonīgu cīņu. Jaunības infantilisms ir tad, kad sev saki: “Ja es pietiekami ilgi gribēšu, pietiekami ilgi par to domāšu, strādāšu un tamlīdzīgi, tad es to dabūšu.” Tas nav nepatiesi, bet ir aplami. Tāpēc, ka tas, ko gribam jaunībā, pārsvarā ir tas pats, ko gribējām bērnībā, tikai izvērstā formā.
Īstenībā savas bērnības važas nometam tikai tad, kad beidzot pārstājam būt egoisti tajā skaisti infantilajā nozīmē, kur bērns ir pasaules centrs.
Mēs apskaužam bērnus – par to, ka viņi ir viņu pasaules centrs un visa veida vēlmes un pasaule tiek mērītas pēc tā, ko bērns zin, saprot un grib. Nav argumentu, kā viņam iestāstīt, ka kaut kas jādara, tāpēc ar viņu var manipulēt tikai ļoti brutālā formā – piespiest kaut ko darīt vai nedarīt. Grūti ir sadarboties ar bērnu, jo tad jāpieņem, ka esam līdzvērtīgi, bet tas ir ļoti grūti, jo pieaugušā pārākums – gan īsts, gan iedomāts – ļoti traucē. Vispār redzēt otrā līdzvērtīgu prasa piepūli.
Libido priekšnosacījums ir pastāvīga robežu pārvarēšana?
Libido ik pa brīdim prasa radikālu sevis izgudrošanu no jauna, proti, attīstību. Ļoti retam cilvēkam izdodas to procesu padarīt tik stabilu, ka krīzes vairs nav nepieciešamas. Lielākai daļai no mums, arī tad, kad esam kaut ko no dzīves sapratuši, ir svarīgas, ja ne regulāras, tad vismaz ritmiskas krīzes – kā sirdspuksti, kā ieelpa un izelpa. Šai ziņā esam ļoti duālas būtnes – mums vajag to kontrastu. Ja tā nav, tad bieži vien apjūkam, esam spējīgi radīt drāmu tikai tāpēc, lai sajustu, ka tagad ir drāma. Tāpēc libido ir pulsācija, kas nekad nav permanenti iegūstama vai apgūstama. Domāju, ja nešķērsojam to cilvēcības galējo robežu, aiz kuras sākas svētums, par kuru es neko nezinu, dzīves laikā varam tikai un vienīgi pulsēt, mums nav citas izejas. Atrodoties šai pusē, var tikai mēģināt iedomāties, kā tas ir – būt dzīvam, būt cilvēkam un vienlaikus nebūt tik dalītam, tik ļoti pulsējošam. Kādā grāmatā nez cik gadus atpakaļ izlasīju, ka ir situācijas, kur robeža starp vienu un otru nav nosakāma, tāpat kā nav nosakāma robeža starp jūru un krastu – jūra visu laiku skalojas krastā, vilnis iet uz priekšu un atpakaļ, un tas ir libido.
Un tā ir arī dzīve.
Jā, kur vilnis satiek krastu.
Kas ir skaists?
Esmu sajūsmā par cilvēka ķermeni, kailu cilvēka ķermeni. Liekas, esam zināmā mērā pazaudējuši spēju pieņemt sevi kailiem un priecāties par otra kailumu, ne obligāti tai seksuālā nozīmē. Rupji runājot, mums pietrūkst patiesa kailuma. Visās lietās… Skatoties grieķu civilizācijā, tā mums ir atstājusi milzīgu daudzumu skaistu, kailu ķermeņu – skulptūru un zīmējumu. Redzam, ka šis kailums ir pašpārliecināts un neuzdod jautājumus, vai drīkstu, vai varu. Kailums kaut kādā ziņā ir sinonīms vārdam “uzdrīkstēšanās”. Cilvēki ļoti reti uzdrīkstas būt viņi paši, jo to nevar atļauties. Mēs tērējam mežonīgu daudzumu naudas un enerģijas, lai piesegtu savu kailumu ar masku. Skaistums cilvēkā ir spēja uz brīdi novilkt šo masku, būt psiholoģiski atvērtam un uzrādīt savu psiholoģisko anatomiju. Tas nav tas pats, kas uzbāzīga sirds kratīšana kādam, nē, nebūt! Ierasti šo funkciju veic māksla, jo tā parāda, no kā patiesībā esam taisīti tad, kad beidzam izlikties. Mākslu taču citādāk nemaz nevar piedzīvot – tikai caur aizkustinošu patiesumu.