Kā varētu uzlūkot Dzīves Virzītājspēku no neirozinātnes viedokļa?
Neirozinātne ir mācība par nervu sistēmu. Tradicionāli to atpazīst kā bioloģijas nozari. Tomēr tā ir starpdisciplināra nozare un pārklājas ar tādām nozarēm kā ķīmija, datorzinības, lingvistika, matemātika, kognitīvās zinātnes, inženierzinības, medicīna (ieskaitot neiroloģiju), ģenētiku un radniecīgām nozarēm kā fiziku, psiholoģiju un filozofiju. Bez tam tā mijiedarbojas ar tādām nozarēm kā neiro-pedagoģija, neiro-ētika, neiro-tieslietas, neiro-ekonomika.
Bieži, paralēli neirozinātnes terminam lieto arī terminu neirobioloģija situācijās, kurās runa ir par nervu sistēmas bioloģiju, tomēr ietverot arī psiholoģijas elementus. Pētītas tiek ļoti dažādas neirozinātnes sfēras, piemēram, molekulārie, celulārie, attīstības, strukturālie, evolucionārie, kognitīvie, medicīniskie un citi nervu sistēmas aspekti.
Cilvēks ir bioloģiska un vienlaikus elektro-magnētiska būtne. Cilvēka smadzenes darbojas elektro-ķīmiskā līmenī. Cilvēks pilnvērtīgi var attīstīties mijiedarbībā ar vidi. Personības attīstība sākās jau pirms piedzimšanas – mātes klēpī un intensīvi turpinās pirmajos divos dzīves gados tieši mijiedarbībā ar māti, bet vēlāk 4-5 gadu vecumā attīstībai svarīgi ir arī pārējie ģimenes locekļi, pirmsskolas vide un velāk arī skola, draugi un tā tālāk. Tādēļ izolācija no vides un komunikācijas ar citiem cilvēkiem, īpaši bērnībā, var radīt nopietnas un neatgriezeniskas personības izmaiņas.
Tas, kas nodrošina mūsu izdzīvošanu un virza mūs uz priekšu dzīves laikā, ir emocijas – pozitīvās un negatīvās. Tās nodrošina gan izvairīšanos no bīstamām situācijām, gan reprodukciju, gan komunikāciju. Tajā pat laikā tās var iznīcināt – ieslēdzot un uzturot virkni ģenētisku (epiģenētika) un psiho-somatisku disfunkcionālu stāvokļu, kuri var izraisīt slimības un novest līdz priekšlaicīgai nāvei.
Mūžīgais cilvēka eskistences paradokss ir vēlme vienlaikus būt brīvam un piederēt. Tas ir iemsls, kāpēc mēs visu laiku cenšamies no kaut kā atbrīvoties, piemēram, no vecāku aizbildnības, tajā pat laikā kaut kam pieslieties, pievienoties domubiedru grupām.
Labā ziņa ir, ka mēs nekad neesam par vecu vai jaunu, lai kaut ko mācītos un mainītu savā dzīvē. Sliktā ziņa – jo vecāki mēs kļūstam, jo grūtāk to realizēt, jo lielākas pūles jāpieliek, un rezultāts ir tieši proporcionāls motivācijai un darīšanai.
Personības pārmaiņu neirobioloģija nenoliedz personības mainīšnas iespējas, bet šim procesam ir virkne priekšnosacījumu un ierobežojumu, kuri sakņojas neirobioloģiskos procesos, kuri ar mums ir notikuši pirms piedzimšanas un dzīves laikā. Mainīt vecos ieradumus vienmēr būs grūtāk nekā mācīties kaut ko no jauna.
Lai ko mēs izlemtu, emocijas vienmēr ietekmēs mūsu domāšanu un rīcību. Prātīgs, racionāls lēmums ir mirāža.
Lai pārmaiņas vispār notiktu, stimulam ir jānāk no emocionāliem impulsiem, nevis caur apzināto gribu. Tātad, tas var darboties nevis verbāli, bet pārsvarā emocionāli, caur noticēšanu, piemēru un iejūtību un atbilstošu individuālu motivācijas sistēmu. Tātad nav un nebūs divu vienādu personības transformācijas scenāriju.
Visam, ko mēs darām, ko jūtam, ko domājam ir neiro-bio-ķīmiski-elektriskas projekcijas smadzenēs. Tas nozīmē, ka nekas nepaliek bez pēdām – ilgstoši emocionāli pārdzīvojumi, tāpat kā fiziska pārslodze, ietekmē mūsu organismu un tā veselību kopumā. Tāpēc teiciens, ka “visas problēmas no galvas”, ir patiess. Tikai jautājums – vai un kā uz to reaģēt? Ignorēt? Vai tomēr reaģēt – mainīt domāšanu, attieksmi, pieņemt lēmumus un mainīt ieradumus, meklēt palīdzību un atbalstu?
Tas, kas mūs cilvēkus saprātīgos virza uz priekšu neiro-bioloģiskā līmenī, ir noteiktu ķīmisku vielu, kuru ir vairāk kā 100, līdzsvara svārstības smadzenēs. Jautājums,uz kuru nav viennozīmīgas atbildes, vai tas notiek neapzināti, vai arī mēs varam ietekmēt šo procesu apzināti? Proti, vai varam vadīt savu virzītājspēku? Vai mums piemīt brīvā griba?
Zinot, ka uztvertā informācija no ārējās un iekšējās vides jau tiek nofiltrēta un apstrādāta maņu orgānu līmenī un vēl tiek pakļauta smadzeņu apstrādei pirms nonāk apziņā, jārēķinās ar zināmām grūtībām. Iespējams, jāpaļaujas uz intuīciju? Bet kurā brīdī mēs varam to ņemt savās rokās un virzīt tur, kur gribam? Un vispār – vai un kā mēs zinām, ko gribam? Kā zinām, kas mums vajadzīgs? Vai varam paļauties uz savām maņām, uztveri un apziņu? Vai šīs sistēmas nekļūdās? Un, kā zināt, ka tas, ko es jūtu, ir tas, ko es jūtu? Vai tas, ko es girbu, ir tas, kas man vajadzīgs? Kas to ietekmē? Vai varu norobežoties no ārējām ietekmēm un pieņemt neatkarīgu un racionālu lēmumu? Vai varu paļauties uz to, ko citi saka par mani vai manu rīcību? Vai es varu ticēt tam, ko redzu spogulī?
Es teiktu, ka galvenais dzīves virzītājspēks ir tiekšanās pēc baudas un labas sajūtas. Tad, kad es to izdarīšu, pabeigšu, sasniegšu, apēdīšu, iedzeršu… tad es beidzot jutīšos labi, būšu laimīgs, tad beidzot būs miers. Vai būs?
Vai tas var notikt, darot labus darbus, mācoties, meditējot, ēdot saldumus, dzerot alkoholu, ļaujoties azartspēlēm? Jā! Bet ne tikai! Triks ir tāds, ka smadzenēs baudu radošās ķīmiskās vielas pastiprināti izdalās arī fizisku un emocionālu sāpju gadījumā. Tas nozīmē, ka kādam sāpes un ciešanas arī var būt dzīves virzītājspēks.
Smadzenēm ir pilnīgi vienalga, kādi ārpussmadzeņu mehānismi palaiž šo procesu. Smadzenēs atbrīvojas dopamīns, oksitocīns, endogēnie opiāti, kas cilvēkam liek vēl un vēl atkārtot tās darbības vai psihiskos procesus, kas izraisījuši labsajūtu. Un te atkal rodas problēma – lai atkal justos labi, jāpalielina deva. Tātad – jāmeditē, jāēd, jādzer vairāk, jāstrādā vairāk un intensīvāk, jāpārvar robežas arvien ekstrēmāk. Kas tālāk?
Tādi nu mēs esam – pretrunīgi un nelīdzsvaroti, atbildes un līdzsvaru meklējoši!
Neirozinātne, un tieši tās neirobioloģiskā daļa, pēta augstāk minētos aspektus smadzeņu līmenī un mēģina piedāvāt risinājumus. Pastāv arī daudzi citi skaidrojumu varianti – filozofiskā, sociāl-antropoloģiskā, kognitīvā, matemātiskā, kvantu fizikas un citos aspektos.
Ideāli būtu, ja mēs tos visus varētu apvienot un atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem: “Kas ir kas?” un “Ko darīt? ”
Pagātne mūs neizbēgami ietekmē gan ģenētiskā, gan epiģenētiskā līmenī, mainot mūsu gēnus un to izpausmes, atstājot ietekmi uz pēcnācējiem. Nākotne ir nezināma, tomēr, neapšaubāmi, mēs to veidojam tagad.
Tā kā dzīvojam šeit un tagad, jāizmanto sev par labu tās zināšanas, kādas pieejamas šodien!