Ansis Jurģis Stabingis: "Atslābt par šo…"

Kas, Tavuprāt, ir pieaugšana?

Vārdam pieaugšana ir divas nozīmes. Viena ir fizioloģiskais vecums, kas ir tīri bioloģisks faktors. Mēs piedzimstam, esam mazi zīdainīši, tad izaugam lielāki, paliekam vecāki un beigās nomirstam. Otra nozīme ir nobriešana jeb attīstība, kas nav saistīta ar fizisko augšanu. Tā var notikt un var nenotikt. Ir mazi bērni, kas ir ļoti pieauguši, un ir pieaugušie, kas nebūt tādi nav. Ne visiem gribas izaugt lieliem un būt pieaugušiem. Nesen lasīju bērniem Astrīdas Lindgrēnas stāstu “Pepija Garzeķe”, kura noslēgumā Pepija nolemj, ka negrib pieaugt. Katrā vecuma posmā ir kādi labumi un ierobežojumi. Bērni priecājas par to, ka nav jāuzņemas atbildība. Viņi var spēlēties, iztēloties, dzīvot fantāziju pasaulē, un tas ir legāli. Turpretī pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība – jārūpējas par mājām, darbu, jāpelna nauda un jādara sazin kas – visi tie pienākumi. Kad bērni to apjēdz, saprot, ka negrib būt pieauguši, jo aizraujošāk ir turpināt fantazēt un rotaļāties. Tas ir viens aspekts, kāpēc mēdzam teikt, ka negribam pieaugt. Domāju, ka mazam bērnam, esot dabīgā stāvoklī, nav svarīgs jautājums par pieaugšanu, bet, nonākot saskarsmē ar lielajiem, tie viņam iemāca vienu fundamentālu lietu – tu vēl nevari, jo esi mazs. Tas ir otrs aspekts, kāpēc tomēr gribam pieaugt. Bērniem iestāstām ideju, ka viņi ir mazi, nevarīgi, kaut kā negatavi, nepilnīgi un nenopietni. Rezultātā cilvēkā iesakņojas doma – gribu pieaugt, varēt, jo, kad būšu liels, tad varēšu. Vēlme pieaugt ir sava veida tiekšanās pēc brīvības. Bērna acīm pieaugušā statusā ir šķietami vairāk brīvības. Tāpēc arī gribam pieaugt, jo vēlamies nebūt ierobežoti, vēlamies būt brīvi.

Prātā nāk epizode ar cukurūdeni no filmas “Emīla nedarbi” un puikas sašutuma pilnie vārdi: “Kad man nav naudas, tad es nevaru dzert! Kad man ir nauda, tad nedrīkstu! Kad tad, lai es dzeru?”

Lasot bērniem priekšā Joahima Frīdriha romānu “Četrarpus draugi”, izdzirdēju jautājumu – kāpēc četrarpus? Skaidroju: “Tāpēc, ka tur ir četri draugi un suns, un viņi draudzējas, tāpēc ir četrarpus draugu.” Kad stāstā parādās pieaugušie un kāds bērns ar viņiem, tad bērnu skaita kā pusi. Cik esam? Trīs ar pusi. Tā pusīte ir viens bērns. Tas nozīmē, ka bērns nav tā īsti vērā ņemams, viņš vēl neskaitās – viņš ir tikai puse no cilvēka. Vai arī ēdnīcā – cik jums ēdienus? Trīs ar pusi. Lai arī joks, bet kaut kur nogulsnējas – es vēl neskaitos, vēl neesmu pa īstam. Arī bērnu biļetes vai bezmaksas ieeja pasākumā nozīmē to pašu. Tā kā bērnam ir mazāks ķermenis, viņš aizņem mazāk vietas, mazāk apēd, tad, identificējoties ar savu ķermeni, bērni tā arī jūtas – mazāk. Esam iemācījušies, iemācījuši un turpinām mācīt to nepilnības ideju. Tā turpinās dažādās formās un visos vecumos – vēl neesmu pietiekoši gudrs, bagāts, mierīgs, neesmu pietiekoši profesionāli atpazīstams, smuks un tā jebkurā jomā. Trūkuma ideja ir fundamentāli nepatiesa, tā dzīvo tikai mūsu prātos, jo dabā nekā nepietrūkst. Pasaulē nekā nepietrūkst, pietrūkst tikai mūsu prātos.

Kaut kā attīstībai tomēr jānotiek? 

Bērns sāk ar sagatavošanos skolai, un tas nozīmē, ka viņš ir negatavs. Kad beidz sagatavoties un sāk iet skolā, atkal ir negatavs, jo jāgatavojas mācīties rakstīt, velkot līnijas, jo burtus vēl nav gatavs mācīties rakstīt. Tad viņš nav gatavs lasīt tekstus, ir gatavs lasīt tikai burtiņus. Mācās burtiņus, lai būtu gatavs lasīt zilbes, tad gatavojas lasīt vārdus, lai būtu gatavs lasīt teikumus, tad gatavojas lasīt teikumus, lai būtu gatavs lasīt tekstus. Visa dzīve tiek pavadīta gatavojoties – kontroldarbam, nākamai klasei, skolas beigšanai, iestājeksāmeniem, nākamiem eksāmeniem, nākamai skolai, profesijai. Pirmos divdesmit mūža gadus cilvēks pavada stāvoklī, kur viņam nepārtraukti tiek potēts, ka viņš vēl nav par pilnu ņemams. Ja visu laiku praktizē ideju – es vēl neesmu pietiekošs, gana labs un gatavs, to ļoti labi iemācās. Pabeidzot augstskolu, izvēloties profesiju, tas turpinās, jo, aizejot darbā, pieredzējušie kolēģi saka – neskatoties uz to, ka tev ir atbilstoša izglītība, tu vēl esi jauns, zaļš gurķis un nekā nejēdz.

Var teikt, ka esam profesionāļi sagatvošanās jomā – mēs nepārtraukti gatavojamies dzīvei, bet dzīvot tā arī īsti nemākam.

Vai par dzīvi kādās kategorijās vispār būtu iespējams domāt, ka tā kādā brīdī būtu gatava?

Tur jau tas paradokss ir – dzīve ir gatava visu laiku. Dzīve ir jau gatava, kamēr mēs tai tikai gatavojamies. Dzīve nevienā brīdī nav mazāka dzīve, neīstā dzīve vai izmēģinājuma dzīve. Tā ir īsta, tā pati vienīgā, īstā dzīve, kas notiek visu laiku.

Atliek vien nodoties piedzīvojumam…

Jā, dzīves uzdevums nav viņu nodzīvot, bet piedzīvot.

Vai atceries, par ko gribēji kļūt, kad izaugsi liels?

Bija visādas smieklīgas idejas. Manas fantāzijas par profesijām bija saistītas ar atribūtiem… Piemēram, vilcienā bija konduktori, un viņiem bija tādas ļoti skaistas nerūsējošā tērauda knaiblītes, ar kurām spieda biļetēs caurumiņus. Tās mani ārkārtīgi fascinēja, tāpēc gribēju kļūt par vilciena kontrolieri, lai arī man tādas būtu un varētu ar skaistu knikšķi izkniebt tos caurumiņus. Taksometrā bija skaitītājs, kuru pagriežot, tas tikšķēja, cipariņi mainījās, un es sapņoju, ka gribētu būt taksometra vadītājs, lai man būtu pieeja tādam aparātam, kuru es varētu griezt un tikšķināt, kad vien iegribas. Takši tolaik bija Volgas, un tie bija lieli, komfortabli auto. Mums ģimenē nebija mašīnas, un, kad sanāca braukt taksometrā, tur vienmēr bija tik silti, ērti un patīkami. Tas saistījās ar tādu atribūtu kā komforts. Vēl gribēju būt vilciena vadītājs. Neatceros argumentus, kāpēc, bet kaut kas arī ar to braukšanu patika. Atminos, reiz kādā stacijā stāvēja preču vilciens, un es devos runāt ar mašīnistiem, stāstīju, ka man ļoti interesē vilcieni. Viņi draudzīgi izrādīja vilcienu, visas podziņas, līdz teica – piedod, mīļais draugs, lampiņas ir iedegušās, mums jāsāk braukt, un tad man vajadzēja kāpt laukā. Bet tajā lielajā lokomotīvē biju iekāpis.

Kā no bērnības fantāzijām nonāci līdz nopietnajām izvēlēm?

Tas ceļš bija garš un līkumains – ar virzību un atgriešanos, soļiem un sānsoļiem, atkal virzību un atgriešanos, sānsoļiem un atkal atgriešanos.

Mans tētis bērnībā ļoti labi mācēja paskaidrot, tā loģiski un strukturēti, un man ārkārtīgi patika, kā viņš to dara. Vienmēr, kad ko nesapratu, gāju pie tēta pēc skaidrojuma. Viņam piemita pedagoģisks talants. Viņa tētis, mans vectēvs, bija ļoti talantīgs un entuziastisks skolotājs. Pat tad, kad kara laikā viņam aizliedza mācīt, vectēvs turpināja pasniegt privātskolniekiem, un mazā lauku pilsētiņā par to bija izpelnījies lielu atzinību. Daudzi cilvēki teikuši, ka arī man piemīt spēja labi paskaidrot, un man pašam arī patīk to darīt. Tad nu radies tāds minējums, ka šī spēja man ir mantojusies.

Tētis bija sakaru inženieris un radioelektroniķis, un arī mani pusaudžu gados aizrāva tās radio lietas. Atceros, mācījos vēl Ogrē, kad pamanīju Rīgas 20. vidusskolas sludinājumu, kurā bija teikts, ka uzņem klasē ar fizikas, matemātikas, radioelektronikas un skaitļošanas tehnikas novirzienu. Tie bija atslēgas vārdi – fizika, matemātika, skaitļošana un radioelektronika. Aizgāju, pieteicos, un mani pieņēma. Tas bija 1986. gads – laiks, kad parādījās pirmie datori. Mācījāmies strādāt ar skaitļotājiem – bija gan tie ar lentām, gan ar perfokartēm. Viens skaitļotājs aizņēma veselu pagraba telpu. Mācījos pareizi uzlikt to magnētisko lentu, iekarināt tās kabatiņas, arī perforēt perfokartes. Visas tās lietas… Bija interesanti. Pamazām sāka parādīties personālie datori, uz kuriem apguvām programmēšanu un visu ar to saistīto.

Skolas laikā nereti gadījās, ka pie manis vērsās klases biedri, un es viņiem skaidroju fizikas vai matemātikas lietas. Es tās labi sapratu, spēju paskaidrot, un man tas patika. Pēdējā, vienpadsmitajā klasē notika tradicionālā skolotāju diena, kad vecāko klašu skolēni mazākajiem pasniedz kādu mācību priekšmetu. Es piektklasniekiem vadīju fizikas stundu. Tā bija pirmā reize, kad sajutu reālu kaifu par to, kā ir būt auditorijas priekšā, stāstīt, skaidrot un arī to, ka tas man patiešām izdodas. Noslēguma anketās daži bērni bija ierakstījuši – es gribētu tādu skolotāju kā jūs. Viss beidzās ar to, ka iestājos studēt Latvijas Universitātē Fizikas un Matemātikas fakultātē un izvēlējos tieši fizikas pedagoģiju. Pedagoģiskā darbība – skaidrošanas lieta mani fascinēja.

Kā radās Tava interese par psiholoģiju?

Tas bija interesanti. Reizēm es cilvēkiem skaidroju ne tikai fizikas lietas, bet arī kaut ko par dzīvi, protams, savā pusaudža izpratnē, kāda nu man tā toreiz bija. Diezgan bieži provokatoriskā veidā apšaubīju uzstādījumus, kad kāds sacīja, ka visi tādi ir slikti vai šādi ir slikti. Tad es tādā sokrātiskā manierē uzdevu jautājumu: “Bet, vai ir tā, vai varbūt arī šitā?”

Atceros, vidusskolas laikā pie manis nonāca grāmata Laodzi “Sacerējums par Dao un De”. Es to lasīju, lasīju, lasīju un biju absolūtā sajūsmā. Toreiz nezināju ne, kas tas ir, ne, par ko ir, bet jutu, ka mani tā lieta uzrunā. No galvas zinu joprojām citēt: “Dao, ko iespējams apjēgt, nav mūžīgi esošais dao.” Viļņa Zariņa tulkojums gan ir ļoti kritizēts, bet, neskatoties uz to, patiesība, kas ietverta vārdos, ir tik spēcīga, ka to ir neiespējami sabojāt ar sliktu tulkojumu. Līdzīgi, kā tas ir ar Bībeles tekstiem – patiesība ir tik jaudīga, ka to nevar samaitāt ar interpretācijām, tā spiežas cauri visiem uzslāņojumiem. Protams, tagad es varu par to runāt citā līmenī, bet toreiz vienkārši lasīju un citēju. Tās arī bija lietas, par kurām man patika runāt ar cilvēkiem.

Mācoties fiziku, pirmajos gados mums bija arī daži psiholoģijas un filozofijas priekšmeti, un vienā brīdī sapratu, ka tie man arī ārkārtīgi interesē. Sāku pētīt iespējas pāriet uz Filozofijas fakultāti, pat devos kādus papīrus kārtot, bet slinkums guva virsroku, un šo ieceri līdz galam nenovedu. Vēlāk, pēc septiņiem vai deviņiem gadiem vienu gadu nomācījos filozofijas maģistrantūrā. Klausījos Juri Rubeni, Maiju Kūli, citus filozofus, sēdēju bibliotēkā, lasīju klasiskos tekstus un mēģināju tos izprast.

Apgūstot filozofiju, mani visvairāk uzrunāja priekšmets, ko pasniedza profesors Alfrēds Polis. Precīzu kursa nosaukumu gan vairs neatceros. Studiju biedri teica, ka tas priekšmets ir pilnīgs sviests un arī pasniedzējs ir pilnīgi garām, bet man viņš ļoti patika, likās, ka tas, ko viņš stāsta, ir ārkārtīgi interesanti. Gala pārbaudījums pie profesora Poļa bija tāds – vajadzēja izvilkt eksāmena biļeti un diskutēt. Vienkārša atrakstīšanās nebija iespējama. Viss notika kā krievu parunā: “Domē bajāriem jārunā, nevis jālasa no lapiņas, lai katra muļķība būtu pamanāma. (Боярам в Думе говорить не по писаному, дабы дурь каждого видна была!)” Respektīvi, katrs stulbums vai viedums bija kā uz delnas. Pasniedzējs studentiem nepatika, jo izgaismoja, ka tie neko nejēdz. Atminos, ka man viņš teica – esot sajūta, ka es saprotot, par ko mēs runājam. Un tiešām tā bija – man viss patika un ļoti interesēja. Bet dzīve iegriezās kā iegriezās, un radās sānsoļi…

Kur tie veda?

Sāku strādāt par grafisko dizaineri un maketētāju poligrāfijā un reklāmas aģentūrās – biju datoriķis-mākslinieks. Tas bija sānsolis uz dažiem gadiem deviņdesmitajos. Pēcāk kādu brīdi strādāju personāla vadībā. Visādi sānsoļi ir bijuši līdz brīdim, kad atgriezos pie tā, kas mani patiešām interesē, proti, cilvēks un psiholoģija. Pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezos Latvijas Universitātē un atsāku mācīties – pabeidzu fizmatus un iestājos psihologos.

Jaunās studijas bija entuziasma pilnas?

Jā! Tā kā biju nācis no reklāmas nozares, domāju, ka mani interesē tieši patērētāju psiholoģija, bet tādas specifiskas nozares nebija. Arī mana interese par reklāmu nebija patiesa. Rezultātā pamazām aizvirzījos uz klīnisko psiholoģiju, tad no tās uz psihoterapiju. Atceros vienu brīdi, kad entuziasma pilns devos pie profesora Viestura Reņģes un prezentēju ideju, ka es varētu kā priekšmetu pasniegt apziņas psiholoģiju. Aizvien vēl datorā glabājas uzmetums kursa saturam. Viņš toreiz īsti nesaprata, par ko taisos runāt un kas vispār ir apziņas psiholoģija. Apziņa kā koncepts viņam bija svešs. Skaidroju, ka eksistē dažādi apziņas stāvokļi, biju sameklējis literatūru, kur psihologi par to runā, bet profesors teica, ka tie nav psiholoģijas koncepti, un šī iecere neattīstījās.

Izmācījos vienu psihoterapiju, otru, sāku mācīties trešo un tā psihoterapijas nozarē biju līdz pat 2018.gada 1. janvārim. Sapratu, ka neesmu ļoti labs terapeits — dažādu iemeslu dēļ, piemēram, tāpēc, ka man patīk paskaidrot, bet psihoterapijā tas nav gluži labākais piegājiens. Citur tas ir labs, bet ne psihoterapijā. Saprotot, ka manu interešu centrā ir jautājums par apziņu, apzinātību, par garīgajām praksēm, kā arī man tuvāka ir skaidrošana un mācīšana, izstājos no visām profesionālajām biedrībām. Paralēli ir vēl citi iemesli, varu paskaidrot tikai par tiem, kurus apjēdzu. Arī tas, ko stāstu tagad, ir tikai stāsts nevis absolūta patiesība, tas ir tikai mans viedoklis par notikumiem, atmiņas, mans ierobežotais redzējums no šī punkta par to, kas un kā ir bijis.

Lieta, ko aizvien mācos, ir ļauties un neiespringt ar saviem plāniem. Esmu neskaitāmas reizes pieredzējis, ka man ir plāns, bet dzīve noliek lietas citādi — un ir jāatlaiž savi plāni un jāpieņem notiekošais.

Cilvēks plāno, Dievs dara?

Jā, bet nav jau divu. Dieva prāts ir mans prāts. Dievam nav citu roku kā tikai manējās, un Dievam nav cita prāta kā tikai manējais, un nav citu acu kā tikai manējās. Vai mūsējās. Redzu, kā dzīve mani ved vai, citiem vārdiem, dzīve vienkārši notiek.

Kā radās Apzinātības un Miera prakse? Bija kāds īpašs pagrieziena punkts?

Sēžot laukos zem koka, spontāni atnāca doma – Apzinātības un Miera prakse. Saīsinājumā AUM – pirmā, universālā skaņa aum. Tā, tāpat kā citas lietas, vienkārši atnāca, nav tāda viena pagrieziena punkta.

Šobrīd Tu pats praktizē, gan arī citiem māci apzinātību. Ko īsti nozīmē praktizēt apzinātību?

Apzinātībai ir divas sadaļas – viena ir uzmanības un prāta trenēšana, otra ir prāta tikumu kultivēšana. Viens no prāta tikumiem ir pieņemšana un atlaišana. Arī piedošana, pateicība, uzticēšanās, ļaušanās – tie ir tādi prāta tikumi jeb attieksmes. Pārsvarā ikdienā kultivējam pretējās – neuzticēšanos, neļaušanos, bailes, dusmas, kontrolēšanu, un tās liedz brīvi ļauties dzīves plūdumam. Lai attieksmes mainītu, ir vajadzīgs mierīgs un ass prāts, kas pamana – ahā, te mana vecā attieksme darbojas. Kad prāts ir mierīgs, tas cilvēkam ļoti palīdz, jo ļauj ieraudzīt netikumus. Prāta nomierināšna pati par sevi daļēji atbrīvo no netikumiem, bet ar to vien nepietiek, vajag arī tikumus kultivēt.

Praktizējot apzinātību, pienāk brīdis, kad ir jāpieņem ļoti dziļš lēmums uzticēties dzīvei vai, kā citi saka – uzticēties Dievam. Fundamentāli tas ir viens un tas pats. Tie vārdi ir ļoti patiesi, bet interpretācijās bieži vien mēdz pielikt klāt visu ko lieku. Bet tā ir fundamentāla uzticēšanās – Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā virs zemes. Tā dziļā uzticēšanās un ļaušanās.

Redzu, ka dzīve caur visādiem sānsoļiem un eksperimentiem man palīdz, un tas man patīk. Noder gan datorgrafiķa pieredze, gan arī tas, ka nav sveša tehniskā puse. Pieredze fizikas jomā ļauj labāk saprast ar nozari saistītus tekstus. Tādu racionālo matemātisko, zinātnisko domāšanu kaut kādā līmenī esmu apguvis un pats arī Zigmunda Freida universitātē Vīnē pasniedzis zinātniskās pētniecības metodoloģiju. Redzu, ka zinātniskais piegājiens un prāts kā galvenais tā instruments vai zinātne kā galvenais prāta pielietojuma lauks, ir ļoti ierobežoti, vienpusēji un nebūt nevar kalpot par universālu rīku. Ar zinātni nav iespējams saprast dzīvi. Praktiskā līmenī, lai izdgudrotu datoru, telefonu vai uzbūvētu ēku, bez zinātnes nevar, bet tā nav visa dzīve. Mūslaiku cilvēki domā, ka tikai zinātne sniegs atbildes uz visiem jautājumiem. Manuprāt, tā ir kļūdaina domāšana, jo viņi nelieto to pašu zinātnisko piegājienu, lai ieraudzītu zinātnes ierobežojumus. Kā ar zinātnisku loģiku var saprast gleznas skaistumu? Indiešu jogs un mistiķis Sadhguru sacīja, ka ir jāsaprot, kurā vietā lietot loģiku. Ja uz jebkuru brīnišķīgu lietu paskatīsimies loģiski, mēs to iznīcināsim. Brīnišķīgs skaņdarbs, brīnišķīga sieviete, brīnišķīgs ēdiens vai brīnišķīgs jebkas – tur nav loģikas. Zinātnisku loģiku nevar lietot attiecībā uz brīnišķīgām lietām. Tā ir cita dimensija.

Tomēr cilvēki mēģina saprast dzīvi un sevi, uzdodot jautājumus, kāpēc notiek tā, kā notiek…

Tas ir zinātniskais prāts, kas uzdod jautājumu, kāpēc notiek tas, kas notiek. Ir nosacīti divas pasaules, kurās varam sniegt atbildi uz šo jautājumu – viena ir fiziskā pasaule, otra ir cilvēciskā jeb psiholoģiskā. Fiziskajā pasaulē jautājumu par cēloņiem un sekām varam ļoti labi atbildēt, bet problēma parādās brīdī, kad pārceļamies uz cilvēcisko pasauli. Tur atbildes kļūst arvien izplūdušākas, neskaidrākas un patiesībā arī neticamākas. Vienkāršs piemērs – es vēlos tēju un palūdzu, lai tu uzliec vārīties ūdeni, bet tu to neizdari. Prasu, kāpēc ūdens ir auksts? Tu atbildi – tāpēc, ka es viņu neuzliku uz uguns. Tā ir fiziskā pasaule, tajā nav strīdu, viedokļu, diskusiju, ir vienkārši secinājumi jeb faktu konstatācija – jebkurš ūdens, neuzlikts uz uguns, būs auksts. Prasu tālāk – kāpēc tu neuzliki? Atbildi – aizmirsu. Šeit ir pāreja no fiziskās pasaules uz psiholoģisko, kura atbild, kāpēc notika tā, kā notika. Tu sniedz loģisku, subjektīvu atbildi, un man ar to var pietikt. Jautājums, vai tā ko paskaidro pēc būtības? Nepaskaidro. Tāpēc lūdzu paskaidrojumu un prasu trešo jautājumu – kāpēc tu aizmirsi, mēs taču bijām sarunājuši? Tad tu nāc klajā ar savu stāstu par kaut ko. Piemēram, tāpēc, ka iekriti televizorā, tāpēc, ka piezvanīja telefons, tāpēc, ka biji apvainojusies uz mani par pagājušo reizi, kad es tev neuztaisīju tēju. Iedomājies, cik ir atbilžu variantu uz šo jautājumu! Cilvēkam ir jābūt ļoti apzinātam, lai viņš varētu sniegt kaut cik jēdzīgu atbildi. Bet jebkurā gadījumā paliek jautājums, vai sniegtā atbilde ir patiešām galējā.

Psiholoģiskajā pasaulē galējas atbildes nav iespējamas?

Tur jau tā lieta – tikko ieejam cilvēciskās motivācijas jomā, kur jārod atbildes, kāpēc kāds kaut ko dara vai nedara, atbildes kļūst nelietojamas, tās ir iespējamas tikai nosacītības līmenī. Varu apstāties pie tā, ka “aizmirsi” un teikt – labi, nākošreiz neaizmirsti! Pēc būtības atbilde pati par sevi neko nepaskaidro, es vienkārši apstājos brīdī, kad liekas – pietiek. Bet, vai kaut ko esmu patiešām sapratis? Šai ziņā, kad cilvēki grib saprast kaut ko par sevi, tur neko nevar saprast. Paskaties, kāpēc man radās ideja, ka gribu kļūt par konduktoru! Tāpēc, ka ieraudzīju standziņas. Bet, kāpēc tās standziņas mani uzrunāja? Nav atbildes. Es varu pateikt, ka mani uzrunāja standziņas, un tu teiksi – ā, skaidrs. Bet, vai tas kaut ko paskaidro? Kāpēc viena glezna uzrunā, otra neuzrunā, viens cilvēks uzrunā, otrs neuzrunā, viena sieviete šobrīd uzrunā, bet agrāk neuzrunāja vai agrāk neuzrunāja, bet tagad sāk uzrunāt? Kāpēc tā notiek, kurš to var pateikt? Manuprāt, tur nav atbildes. Mans lielākais prieks un lieta, ko esmu iemācījies un turpinu mācīties, ir atslābt par šo – kāpēc notiek tā, kā notiek.

Kas ir pamatā veiksmīgām savstarpējām attiecībām?

Nevajag fokusēties uz attiecībām, bet domāt par sevi – par to, kā es reaģēju uz lietām. Vienīgais, kas nosaka, vai esmu vai neesmu laimīgs, ir mana reakcija. Mana atbildība ir rūpēties par to, lai būtu laimīgs. Ja man ko pasaka vai izdara, tad es rūpējos par to, lai neapvainotos, un tas ir mans ieguldījums attiecībās – tikt ar sevi, savām interpretācijām un iekšējo pasauli galā.

Ļoti bieži gribam tikt galā ar to, kas notiek iekšpusē, mainot ārpusi – man nepatīk tas, ko saki, tāpēc es tevi kaut kā izolēšu vai transformēšu, lai tu nesaki to, ko man nepatīk dzirdēt. Cilvēki slinko, nestrādā ar savu iekšējo pasauli, jo uz ārpusi ir vieglāk – tur var novelt atbildību.

Iekšpusē neviens nevar palīdzēt, tur pašam ar saviem tarakāniem ir jātiek galā. Ierasti mēs tiem ļaujam dzīvot un piekārtojam ārpasauli, lai tarakāniem nebūtu iebildumu. Kaut kādā mērā tas darbojas, bet līdz vienai robežai. Fiziskajā pasaulē strādā – gribu, lai ir silts ūdens, uzlieku to uz uguns, un tas ir silts. Psiholoģiskajā pasaulē fundamentālais risinājums vienmēr ir iekšpusē.

Kā iemācīties tikt galā ar iekšējām attieksmēm?

Pirmkārt, apzinātība un atvērtība paskatīties uz lietām mazliet citādi. Trūkuma ideja ir tikai doma, kurai esam noticējuši. Viens no apzinātība prakses secinājumiem ir – netici savām domām, jo domas nav realitāte. Tas, kam noticam, ļoti, ļoti spēcīgi iespaido mūsu dzīvi. Nepieciešams saprast, ka ir divas pasaules — fiziskā pasaule, kuru redzam, un ir domu jeb reakciju pasaule, kuru pieredzam. Nav tā, ka tas, kas notiek fiziskajā pasaulē, nosaka mūsu domas. Es varu domāt jebko par jebko un jebkuru lietu vertēt jebkā. Brīdī, kad apzinos šo brīvību, varu adekvāti reaģēt uz situāciju.

Vai, Tavuprāt, šodien cilvēki mazāk slinko un velta vairāk laiku darbam ar sevi?

Esmu ļoti uzmanīgs, runājot par kādām globālām tendencēm. Mēs dzīvojam savos informācijas burbuļos un pat nezinām, kas notiek blakus. Piemēram, man bija liels pārsteigums, kad uzzināju, ka, pēc Valsts Ieņēmumu Dienesta datiem par alkohola apriti 2017. gadā Latvijas patērētāju vidū, vispopulārākais alkoholiskais dzēriens ir koteilis Cēsu Džons. Kāds cits, piemēram, es dzīvo savā informācijas burbulī, kur šo pat neuzskata par dzērienu un, ieejot veikalā, nepamana un neapsver jebkādā situācijā to iegādāties. Es pamanu konjakus, vīnus, zinu, ka ir šņabis, vēl kādi dzērieni – tie manā redzeslokā eksistē, bet ir arī alus divlitru pudelēs, par kuru es neko nezinu, un izrādās, ka eksistē arī tāds kokteilis Cēsu Džons, kas ir pārdotākais alkoholiskais dzēriens Latvijā. Šis piemērs rāda, cik dažādi esam informēti par to, kas pasaulē notiek. Apgalvojot, ka pasaulē kaut kas notiek tā vai savādāk, jābūt ļoti uzmanīgiem un jāapzinās, ka katram ir sava informatīvā telpa – politiķiem sava, masu mediju patērētājiem sava. Katrs dzīvojam savos burbuļos. Kontakts ar pasauli ārpus burbuļa ir ārkārtīgi maziņš – mēs pat neapjaušam, ka cilvēki staigā pa tām pašām ielām, iepērkas tajos pašos veikalos, brauc vienā trolejbusā, bet dzīvo pilnīgi citās pasaulēs. Fiziskā līmenī tās satiekas bez problēmām – deg sarkanais, apstājamies, iedegas zaļais, abi ejam. Fiziskā pasaulē mēs esam blakus, ne-fiziskā ļoti grūti, ļoti reti un ar lielu šoku – kā manā gadījumā ar kokteili Cēsu Džons.

Kā Tu teiktu, kas ir Dzīves Virzītājspēks?

Tavs jautājums arī nāk no tādas zinātniskas puses. Ja kaut kas virzās, tātad ir spēks, kas virza – tas ir zinātnisks piegājiens. Piemēram, iedomājies automašīnu – tai ir riteņi, stūre, bagāžnieks – tie to nevirza, bet kas virza? Teiksi – dzinējs. Labi, dzinējs virza. Bet, kas virza dzinēju? Labi, degviela. Kas ir degvielā? Degvielā ir molekulas. Kas ir molekulas, kas notiek procesā? Tur notiek iekšdedzes process – tātad tas ir tas, kas virza automašīnu uz priekšu. Intelekts visu šķeļ gabalos. Lietojam vārdu salikumu ass prāts, un tiešām prāts ir kā ass nazis, kā skalpelis, ar kuru dala sastāvdaļās – nevis viena vesela mašīna, bet mašīna, kas sastāv no daudz dažādām sastāvdaļām – gan būtiskām, gan nebūtiskām. Riteņi, stūre, bagāžnieks nav būtiski, lai runātu par virzītājspēku, bet bez dzinēja nekas nenotiks, automašīna viennozīmīgi nevirzīsies. Sašķeļot un sakot, ka ir dzīve un ir tās virzītājspēks, tu no visas dzīves izdali kaut kādu mazu gabaliņu laukā. Es to tā neredzu. Dzīves virzītājspēks ir pati dzīve, nav atsevišķas daļas, kas to virza. Tai pašā laikā var izveidot kādus modeļus un mēģināt definēt, kas virza.

Kādi varētu būt Dzīves Virzītājspēka modeļi?

Es teiktu, ka viens no negatīvajiem virzītājspēkiem ir nepilnības sajūta. Jūtos nepilnīgs, gribu kļūt pilnīgs, tāpēc eju pilnveidoties — mācīties, uzzināt, pilnveidoties fiziski, personiski, intelektuāli, garīgi, un tas nodrošina virzību. Kāpēc tā šķiet? Tāpēc, ka man ir iestāstījuši, ka vēl neesmu gatavs, ka vajag vēl sagatavoties – vajag augstāku izglītību, sertifikātu, nezin, cik kilogramus vai centimetrus, vajag vēl čakras patīrīt vai ko citu un jebkādā jomā. Visas, ko nosaucu, ir tikai dekorācijas, process ir viens un tas pats – cilvēks jūtas nepilnīgs un vēlas sasniegt pilnību. Bet pilnība ir tikai ideja, kurai esam noticējuši, ideja, kura nav patiesa, jo pilnīgi esam jau pašā sākumā. Bērns piedzimst pilnīgs un tāds ir visu laiku. Viņš ir pabeigts, bet ne tādā nozīmē, ka sastindzis. Pabeigts tādā ziņā, ka ir vesels, piepildīts, pietiekams.

Cita izpausme nepilnības sajūtai ir iekāre — ļoti skaista un erotiska forma.

Liekas, cik skaisti ir iekārot, bet problēma ir, ka tā dara prātu nemierīgu un attālina no laimes sajūtas. Ja gribam mieru, laimi un harmoniju, tad, manuprāt, vienīgais veids, kā to sasniegt, ir nomierināt prātu. Jautājums, ko cilvēks vērtē augstāk – to saldumiņu, uzbudinājumu un visu, kas tam seko, vai mieru un iekšēju līdzsvaru.

Ja cilvēks grib izbaudīt, tad vajag iekārot – tas jau nav nekas slikts! Tikai iekāre nekur neved, tā virzās pa riņķi – gribu – dabūju – gribu – dabūju, un tā visu laiku. Tas ir nebeidzamais stāsts.

Runājot par pozitīvajiem dzīves virzītājspēkiem, redzu, ka tie ir divi. Pirmais — visi vēlas būt laimīgi. Cilvēkiem atšķiras idejas par to, kā tieši var sasniegt laimi un kas tam nepieciešams, bet… vēlme būt laimīgiem piemīt mums visiem. Vienkāršākajā līmenī šī vēlme izpaužas kā — justies labi, tāpēc tiecamies pēc tā, kas rada labo sajūtu. Vairums cilvēku pie tā arī paliek — tiecoties pēc lietām, pieredzēm, cilvēkiem, kuri rada labu sajūtu. Šī tiekšanās rada motivāciju strādāt, sasniegt, paveikt – ja vēlies, to var uzskatīt arī par dzīves virzītājspēku. Bet daļa cilvēku, ievērojot, ka lietas, cilvēki, situācijas nav tās, kas var sniegt paliekošu laimes sajūtu, vēlas meklēt dziļāk, un meklējums vēršas sevī – iekšup. Tur, kur ir avots nepārejošai laimei, kur tas vienmēr ir bijis un pacietīgi gaidījis,  kad reiz beigsim meklēt ārpusē un vērsīsim savu skatu iekšup. Savukārt, otrs — cilvēki vēlas būt brīvi. Kaut kas mūsos visos ir tāds, ka jūtamies slikti tad, kad esam ierobežoti, un vēlamies pārvarēt ierobežojumus — fiziskos, kā pārvietošanās brīvība, finansiālos, psiholoģiskos, kā vārda brīvība, zināšanu, kā zinātniskā izpēte un izglītība. Vēlamies izdarīt tā, lai varētu darīt vairāk, lai būtu neierobežoti. Tieši tāpēc atņemt brīvību, piemēram, ielikt cietumā ir sods. Bet šeit ir āķis — fiziskās pasaules ierobežojumi ir skaidri redzami, un to pārvarēšana ir tehnikas jautājums, tomēr tie nav vienīgie. Mums ir ļoti daudz psiholoģisku ierobežojumu — bailes, kauns, domas un iedomas, uzskati par labo, pareizo, atļauto, uzskati, kas mums nepalīdz būt brīviem un laimīgiem. Apzinātības prakse var palīdzēt atbrīvoties arī no šiem ierobežojumiem — no uzskatiem, kuri mūs patur domu nebrīvē.

Vēl varam raudzīties uz dzīves virzītājspēku arī, uzdodot jautājumu – kāpēc esmu piedzimis un esmu tāds, kāds esmu? Ja ticam idejai, ka pasaulē nekas nenotiek nejauši, tad ir iemesls, kāpēc esmu tieši tāds, kāds esmu. Ja es esmu šāds, tad ir kāda lieta, vieta, uzdevums, misija, kurai tieši es esmu vispiemērotākais cilvēks, jo tikai es varu to izdarīt, vai tu esi vispiemērotākais cilvēks, jo tikai tev piemīt konkrēts talants, redzējums, sapratne, izpratne, attieksme, interese. Visa dzīve – bērnības pieredze, attiecību, skolas, draugu pieredze, drāmas, kritumi un kāpumi, tuvinieki, vecāki – viss tevi gatavo, dod nepieciešamo fonu, lai tu varētu cilvēcei, pasaulei, dzīvei pienest attiecīgo lietu. Manuprāt, aicinājums nav trūkuma piepildījums. Tajā nav sajūtas – man trūkst un vajag. Cilvēks vienkārši izjūtu milzīgu prieku, laimi, piepildījumu tad, kad var sniegt to, kas viņš ir.

Tā būtu cilvēka esence?

Nezinu, ko tu domā ar vārdiem cilvēka esence. Angliski lieto vārdu calling (aicinājums). To sauc arī par dzīves jēgu vai misiju. Ja dzīvē esi savā vietā, tad iestājas harmoniska piepildījuma sajūta, un tā ir tāda pilnīga, gribas teikt, dievišķa sajūta. Es to piedzīvoju brīdī, kad kāds cilvēks kaut ko apjēdz, kad viņš ierauga vairāk, piedzīvo sava veida atklāsmi. Man nav svarīgi, ka tieši es to esmu paveicis. Svarīgi ir, ka tas notiek. Pat, ja redzu, ka otrs cilvēks skaidro trešajam un tam ir rezultāts, izjūtu tādu pašu kaifu it kā skaidrojis būtu es pats. Domāju, ka tāpēc skolā skaidroju klasesbiedriem kubu šķēlumus, tāpēc izvēlējos psihologa profesiju. Šobrīd es to piedzīvoju arī savās lekcijās, skaidrojot cilvēkiem viņus interesējošas lietas.

Vai varētu teikt, ka Tavs Dzīves Virzītājspēks ir palīdzēt paplašināt izpratnes horizontus? 

Jā, skaidrot un palīdzēt. Pedagoģijas un psiholoģijas pamatā ir palīdzošo profesiju skaistā, bet ļoti viegli pārprotamā tendence glābt pasauli. Tā ir tāda šķietami ļoti cēla vēlme, bet tā var ārkārtīgi viegli aizvest neceļos. Pasaulei nav nekādas vainas, un to nevajag glābt. Laimīgā kārtā redzu, ka mana motivācija glābt ir stipri mazinājusies. Atsevišķiem cilvēkiem ir iespējams palīdzēt, ja viņi paši to vēlas – varu piedāvāt metodes un zināšanas, kas konkrētā situācijā spēj palīdzēt un dot kādas atbildes, kas parāda īsto virzienu. Ja nevēlas, arī tas ir pilnīgi ok!

Būt kā lukturītim?

Jā, būt kā lukturītim, kā bākai.