Jurģis Šķilters: "Apjēgt, kura veseluma daļas esam"

Kas ir skaists?

Domāju, ka skaistums nav īsti verbalizējama lieta. Ar ko atšķiras māksla no mākslas kritikas? Mums patīk kāds mākslas darbs, bet atbildēt, kāpēc, nevaram. Savukārt, kritiķi skaidro – redz, tas ir tāpēc, ka tur ir līdzsvars, harmonisks krāsu salikums un tamlīdzīgi. Vai tas ir vai nav harmonisks un vai tāpēc mums patīk vai nē – tas ir interesants jautājums. Visticamāk, mākslas ekspertiem ir cita izpratne par harmoniju, krāsu preferencēm un skaistumu, nekā tas ir eksperimentālajā pētniecībā.

Gadu tūkstošiem valda aizspriedums, ka skaistumu nevar eksperimentāli pētīt. Kādas muļķības – protams, var! Varam pētīt harmonijas izjūtu, vienkārši jāizgudro precīzas mērījumu skalas, un liela daļa no tām šobrīd jau ir izgudrotas, un arī pētījumi notiek.

Jautājumu, kas ir skaistums, ir grūti atbildēt, jo, ja mums kas patīk, tad tas ir kāda iemesla dēļ, kuru nevaram aprakstīt. Es teiktu tā – skaistums lielā mērā ir atkarīgs no mūsu pieredzes. Ja tā kādā aspektā ar ienākošo stimulu – smaržu, krāsu, bildi, mūziku – ir negatīva, mums būs arī negatīvs viedoklis, ja pozitīva, tad būs pozitīvs. Ļoti, ļoti vienkāršojot, tā tas varētu būt.

Tu esi cilvēks, kurš Latvijā ieviesis kognitīvo zinātņu nozari. Kas īsti ir kognitīvā zinātne, un ko tā pēta?

Faktiski jebkura pētniecība, ja to interesē, kā no ārējās pasaules stimuliem nonākam pie informācijas, pie zināšanām šī vārda visplašākajā nozīmē, ir kognitīvā zinātne. Nav būtiski, vai tā ir psiholoģija, lingvistika vai neirozinātne, tas ir sekundārs jautājums. Būtiski ir tas, ka kognitīvo zinātni interesē izteikti starpdisciplinārā perspektīva centienos atbildēt, kā mēs nonākam pie saprašanas. Kognitīvajās zinātnēs ir divi lieli virzieni, kas apvieno dažādas nozares. No vienas puses, ir psiholoģiskais virziens, kurā tiek pētīti visi uztveres procesi – atcerēšanās, problēmu risināšana, valodas apstrāde un lēmumu pieņemšana. Eksperimenti un novērojumi, kas tiek veikti, lielā mērā ir tuvi tiem, kādi tie notiek psiholoģijā, tāpēc dažkārt mēdz runāt par psiholoģisko imperiālismu kognitīvajās zinātnēs, jo tas diezgan nosaka toni. Otrs virziens kognitīvajās zinātnēs ir saistīts ar datorzinātnēm un mākslīgā intelekta izveidi. Tas varbūt mazāk nosaka domas virzienu, tomēr tiek uzskatīts par ļoti būtisku mūsdienu kognitīvo zinātņu kopainā.

Runājot tehniskajā terminoloģijā, kognitīvās zinātnes interesējas par kognitīvo reprezentāciju, tas ir, zināšanām šī vārda visplašākajā nozīmē, un pēta, kā ārējās pasaules stimulus pārveidojam mums jēgpilnā informācijā un spējam komunicēt.

Kognitīvajās zinātnēs nošķir ātros uztveres procesus, kurus nevaram kontrolēt – tie lielākoties notiek pārāk ātri, lai varētu tos apzināties, un lēnos uztveres procesus, kas ilgst dienu, gadu, mūža ilgumā, piemēram, atcerēšanās un atmiņas. Pastāv noteikti apsvērumi, kā visi šie procesi norisinās. Pirmkārt, ir fizioloģiskā apstrāde, kas notiek maņu orgānos, tad ir neirālie procesi, kas notiek smadzenēs, un tad notiek tas, ko var saukt par mūsu uztveres rezultātu, izpratni vai kognitīvo reprezentāciju. Ļoti vienkāršs piemērs – es nevaru tev iedot savas smadzenes, lai pastāstītu, ko šobrīd jūtu vai domāju, bet varu izstāstīt savu domu vai ideju, un piepeši mana ideja ir tava ideja, un man nav jādod savas smadzenes tev, lai tā notiktu.

Tā ir kognitīvo zinātņu burvība un šarms, ka varam ļoti precīzi pētīt kognitīvās reprezentācijas – mūsu domas, idejas, zināšanas, ko spējam komunicēt, neveicot smadzeņu apmaiņu. Mums ir svarīgi saprast, pēc kādiem principiem darbojamies.

Šis piemērs savulaik bija man ļoti tuvam kolēģim Robertam Goldstonam (Robert Goldstone), kurš pagājušā gada nogalē viesojās Latvijas Universitātē notikušajā 13. Starptautiskajā kognitīvo zinātņu, loģikas un komunikācijas simpozijā un saņēma lekciju cikla patrona Roberta Blumberga izcilības lektora apbalvojumu. Šādi uzsākām jaunu tradīciju – kognitīvo zinātņu dižgaru godināšanu šajos platuma grādos.

Kognitīvās zinātnes raksturo tas, ka tās tiecas apvienot dažādas zinātņu disciplīnas un meklē kopsakarības?

Tieši tā! Ļoti skrupulozi no mazām daļiņām liekam kopā lielu mozaīku, lai saprastu, kas ir cilvēka uztveres, domāšanas procesi, un, kā tie savstarpēji saistīti darbojas. Kognitīvo zinātņu loma ir ļoti būtiska un cēla mūsdienu zinātņu kopainā, jo aicina pie viena galda dažādi orientētus speciālistus no atšķirīgām nozarēm. Tā ir tā īpašā atšķirība un, manuprāt, lielisks mēģinājums padarīt pasauli harmoniskāku. Kopumā ļoti daudz zinātnieku dzīvo tādā šizofrēniskā pasaulē, kurā ir pārliecināti, ka tieši viņu lauciņš, piemēram, jautājumā par cilvēku krāsu uztveri, ir tas īstais, un tad ir citi ļaudis, kuri arī pēta krāsu uztveri, bet tas ir pilnīgi kas cits, un savā starpā tiem nav nekāda sakara. Man tas liekas ārkārtīgi bērnišķīgi un muļķīgi. Ilgtermiņā šie nošķirtie, disciplināri ierobežotie pētījumi beidzas, tiem nav iespējama ilgtspējīga attīstība.

Kognitīvo zinātņu kongresos vienmēr ir tāda komfortabla sajūta, jo nekad nerodas diskusija par to, ka šī vai tā pētniecības metode ir vai nav mūsu nozarē. Var teikt, ka esam bagātāki, jo integrējam dažādo zinātņu atziņas, un rezultātā mūsu pienesums ir daudz vērtīgāks, jo spējam jēgpilni saslēgt kopā to, ko dažādi pētnieki ir izdarījuši. Un tā jau ir, jo tālāk dzīvojam, jo mākslīgāki kļūst visi zinātnes nošķīrumi. Kognitīvo zinātņu kopiena ir labs piemērs tam, kā ļoti labi dzīvot, neskaldot matus par to, kas tā ir par nozari, kurā darbojamies. Visi draudzīgi strādājam kopā, īpaši nepārdzīvojot, cik lielā mērā katrā no tām esam. Mūs vairāk interesē rezultāts.

Kā radās Tava interese par zinātni?

Studējot filozofiju, sapratu, ka mani neinteresē tās smagās fundamentālās filozofijas diskusijas un problēmas, kuras, nez, vai vispār ir problēmas un, nez, vai ir atrisināmas. Jau pirmajā kursā secināju, ka mani interesē loģika, kurai arī studiju laikā pievērsos. Tad sekoja mācības Prāgā un septiņi gadi Vācijā, kur ieguvu doktora grādu. Bija iespēja pieredzēt, kā ir strādāt izteikti starpdisciplinārā komandā.

Darbojoties pētniecībā Vācijā kopā ar datorzinātniekiem, lingvistiem, psihologiem, sapratu, ka loģika, protams, ir interesanta, un man joprojām interese par to ir saglabājusies, pasniedzu studentiem dažādus ar loģiku saistītus priekšmetus, bet mana fascinācija, darbojoties pie disertācijas, bija par lietām, kas ir daudznozīmīgas verbālajā un vizuālajā uztveres līmenī. Valodu ir iespējams formalizēt, bet, kas notiek ar vizuālo uztveri – kā to iespējams formalizēt? Mani ieinteresēja kārtainā torte – tas, kā šīs visas uztveres lietas savā starpā ir saistītas, un, kas ir šo procesu matemātiski modelējamais un loģiskais pamats. Ja pētniekam rodas šāda veida jautājumi, tad viņš pēc noklusējuma nokļūst kognitīvo zinātņu lauciņā, kur zinātniekus interesē gan lingvistika, gan psiholoģija, gan arī filozofija.

Laikam nekā tāda interesantāka tajā stāstā arī nav – mani vienkārši interesēja, kā mēs verbāli, vizuāli apstrādājam informāciju, un, kas ir tas, kas to visu sašuj kopā.

Ja cilvēki visu saprastu viennozīmīgi, tad jau nebūtu vērts to pētīt, bet problēma ir, ka gan verbālu, gan vizuālu informāciju pārprotam, saprotam daudznozīmīgi.

Man vienmēr licies pārsteidzoši, ka cilvēks zin tik ļoti daudz par to, kas ir virs galvas – kā sakārtots visums, bet salīdzinoši maz par to, kas ir viņa galvā. Piemēram, joprojām neeksistē viens vispārakceptēts modelis, pēc kā darbojas emocijas. Ir vairāki sakarīgi skaidrojumi, bet tie ir ļoti atšķirīgi. Par kosmosa uzbūvi mēs atradīsim viennozīmīgāku skatījumu zinātnē.

Bet kā radās sākotnējā interese par filozofiju?

Par šo esmu domājis. Filozofija ir ārkārtīgi fascinējoša nozare, jo, atšķirībā no citām speciālajām zinātnēm, skaidro, kas ir lielais zināšanu kopskats. Sākot studēt, man nebija tāds ļoti stingrs motīvs, kāpēc tieši filozofija. Man patika zīmēt un interesēja mākslas vēsture. Apmēram pirmajā studiju gadā sapratu, kas man ir filozofija un kas no tās tālākajā dzīvē interesē. Filozofi ir gudri cilvēki, un viņiem būtu jāvar paskaidrot citiem, kā un kāpēc dažādās zināšanas ir savstarpēji saistītas, kā pasaule, kurā dzīvojam, ir salikta. Tas tādā tīri eksistenciālā nozīmē varētu būt interesanti, bet man ir iespaids, ka Latvijā tas ir aizgājis citā virzienā…

Pēc daudz pavadītiem gadiem ārzemēs Tu nolēmi atgriezties Latvijā un sāki pasniegt studentiem. Kā tas notika? 

Kad atgriezos, mani uzaicināja lasīt lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā un Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē, un pirmais bija loģikas kurss. Iepazīstot Latvijas studentus, sapratu, ka viņi ir fantastiski! Lielākais gandarījums, kāds lektoram var būt, ir strādāt ar studentiem, kuru spējas, iniciatīva un vēlmes ir tik uzteicamā kvalitātē.

Sākotnējais mērķis palikt Latvijā bija pusgadu, varbūt gadu. Nu jau ir pagājuši vairāk nekā trīspadsmit…

Kad otrais semestris Latvijā bija aizvadīts, prātu nodarbināja doma – ko es šeit īsti daru? Lasu lekcijas. Prātoju – ja jau esmu šeit, būtu sakarīgi izdarīt ko tādu, lai nozare, ko esmu apguvis, būtu arī Latvijā, un tā kopš 2004. gada mēģinu kognitīvo zinātņu lietas iedzīvināt. Kā pētniecības centrs izveidojāmies 2004.-2005. gadā. Sākotnēji bijām Latvijas Universitātes Filozofijas fakultātē, pēc tam Sociālo zinātņu, tagad Datorikas fakultātē ir Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorija, kurā mums ir izdevies izveidot patiešām stabilu un starptautisku pētniecības komandu, un var teikt, ka pēdējo divu, trīs gadu laikā situācija mūsu gadījumā ir uzlabojusies.

Kas notiek Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijā? Kādi pētījumi tiek veikti?

Viens pētniecības virziens ir krāsu un formu kategorizācija un to uztvere plašākā kontekstā. No vienas puses, mūs interesē fundamentālās lietas – kāpēc, kā uztveram, ko uztveram ātrāk, ko lēnāk. Laboratorijā notiek arī acu kustību pētniecība. No otras puses, mūs interesē ļoti praktiski pielietojumi, kas var darīt cilvēku dzīvi patīkamāku un labāku. Piemēram, kā padarīt lietotājam saprotamākas saskarnes jeb interfeisus ātras darbības apstākļos vai kā tos pielāgot vecāka gadu gājuma cilvēkiem.

Otrs virziens ir telpas uztveres pētniecība – tur ir divi lieli aspekti. Viens ir telpa un mācīšanās. Kā zināms, telpiskās prasmes ir kritiskas zināšanu apguvē. Divus gadus eksperimentējam ar dažādu nozaru Latvijas studentiem, lai noskaidrotu, kuras ir tās kritiskās telpiskās prasmes, kuras Latvijas gadījumā ir mazāk izteiktas vai kuras būtu jāattīsta. Katrā zemē, izejot no izglītības specifikas un gaitas, rezultāti ir mazliet citādi. Ja testējam Amerikas studentus, redzam, ka viņiem ir ļoti liela atšķirība humanitāro un eksakto zinātņu vidū. Mums ir mazliet savādāk. Dominējoša ir dzimumu nevis izglītības jomu atšķirība. Otrs aspekts ir telpas valoda. Te, savukārt, no fundamentālās puses mūs interesē, kā no telpas, kuru redzam un kurā varam pārvietoties, nonākam pie tā, kas izteikts valodā. No praktiskās puses, mūs interesē ne tikai, kā saprotam kādas noteiktas telpiskas attiecības, bet arī, kā tās atveidojam tieši latviešu valodā. Tas ir svarīgi, jo visas digitālās ierīces (īpaši telpiskās navigācijas rīki!), kuras ikdienā lietojam, nav veidotas latviešu valodā.

Tādā jomā kā telpas eksperimentāla pētniecība attiecībā uz telpas valodu, esam pirmie, kas to latviešu valodā dara. Mums ir arī salīdzinošie pētījumi ar lietuviešiem, kurus manā vadībā veic postdoktorantūras pētniece no Lietuvas. Pieļauju, ka pēc gada, pusotra būs ļoti kolorīts materiāls par to, kas tad ir tas, kas, izejot no telpiskās uztveres, latviešus un lietuviešus dara atšķirīgus.

Latviešu un lietuviešu telpiskās valodas ir diezgan līdzīgas, tomēr pastāv milzīgas atšķirības, kurām ir kaut kāds pamats. Mēs mēģinām tumšā istabā staigāt ar mazu gaismekli un zibināt apkārt, lai saprastu, kas tad tur īsti ar to baltu valodu telpisko struktūru ir. Īpatnējais baltu valodās, un ne tikai tajās, ja salīdzinām ar angļu, krievu, vācu valodām, ir prievārdu jeb prepozīciju sistēma. Latviešu valodā ir īpatnība, ka mums raksturīgi tā saucamie morfoloģiskie marķējumi – locījumi. Nevienā valodā, arī lietuviešu, nav iespējams pateikt tā, kā sakām latviski – ”es velku mēteli mugurā” vai ”es velku kurpes kājās”. Mums šis izteikums liekas pašsaprotams, bet citiem, kas latviešu valodu nezin, burtiski tulkojot, tas izklausās ļoti jocīgi. Mums nav vārda ”in”, ko angļu valodā lieto, lai pateiktu, ka ”piens ir ledusskapī” (Milk is in the fridge). Tāpat kā ”piens ir ledusskapī”, sakām ”doma ir galvā” un izmantojam lokatīvu, kas ir marķēts vārda galotnē. Tās ir mazas, šķietami jocīgas lietiņas, bet ļoti būtiskas. Telpas valodas pētījumi ir laika un resursu ietilpīgi. Tajos mūs atbalstījuši gan SIA Mikrotīkls un Latvijas Universitātes Fonds, gan arī ir sadarbība ar SIA Tilde, un šajā kontekstā ir arī dažādi Eiropas  finansēti pētījumi.

Vēl viena lieta, ko laboratorijā darām, ir emociju testēšana dažādos griezumos, teiksim, emocijas un krāsas vai emocijas un formas. Tas lielā mērā ir saistīts ar multimodālo uztveri.

Vairāk vai mazāk šīs visas lietas tuvākos gadus plānojam turpināt, bet noteikti nāks klāt vairāk multimodālās uztveres pētniecība, jo tā ir ārkārtīgi pieprasīta mūsdienu zinātnē un svarīga arī tā sauktajā industriālajā pētniecībā.

Kas ir multimodālās uztveres pētniecība?

Zinātnes tūkstošiem gadu ilgais gājums ir saistīts ar ļoti izteiktu vizuālās uztveres likšanu priekšplānā. Ja neskaita pēdējos gadus divdesmit, trīsdesmit, tad viss, ko zinām par uztveri, lielākoties ir saistīts ar vizuālo aspektu, bet mēs jau ne tikai redzam, mēs arī dzirdam, sataustām, sagaršojam un saožam. Multimodālā uztvere ir tas pētniecības virziens, kas šīs dažādās maņas tiecas integrēt. Piemēram, forma ir saistīta ar taktilo uztveri – tausti, un garša ar tā saucamo gustatoro uztveri. Tāpat arī forma un krāsa, un vēl virkne dažādu citu uztveres veidu.

Vizuālā uztvere ir salīdzinoši labi izpētīta, protams, daudz kas tur aizvien nav zināms, tomēr tas lauciņš ir tverams. Domāju, tas, kas notiks zinātnē nākošos gadus simts, būs, pirmkārt, pētniecība par to, kas notiek ar citām maņām, un, otrkārt, kā tās ir saistītas ar vizuālo uztveri.

Mums katram ir kaut kāda harmonijas izjūta, un lielākoties tā ir pētīta saistībā ar vizuālo uztveri un formām, bet izrādās, ka mūsu harmonijas uztvere attiecībā uz formām un krāsām ir sistemātiski saistīta ar mūsu harmonijas uztveri par mūziku. Ja ejam soli tālāk un jautājam, kas notiek ar garšām un smaržām, tad tas kļūst ārkārtīgi fascinējoši!

Šajā virzienā es laiku pa laikam darbojos un arī laboratorijas kolēģus mēģinu saintriģēt, jo tā ir tēma, par kuru ļoti maz ko zinām. Praktiskā nozīmē šis jautājums ir plašāks – kāpēc pasaulē, kurā dzīvojam, dodam priekšroku noteiktu veidu reālām lietām, kurām ir sava forma, krāsa, garša un smarža. Kā to visu sašūt kopā, ir multimodālās uztveres pētniecības galvenais pamats.

Aktīva un lielā mērā industriāli motivēta pētniecība šajā virzienā notiek aptuveni gadus divdesmit. Piemēram, izvēloties produkta iepakojumu, šo ir noderīgi zināt – ja dzerat saldu dzērienu no apaļīgas formas pudeles, jums tas garšos nedaudz saldāk, savukārt, dzerot no kantainas, salds liksies mazliet mazāk salds. Oksfordas kolēģi, veicot dažāda veida eksperimentus, gadiem šo ir pētījuši, un tas ļoti labi darbojas. Nav tā, ka vienam cilvēkam tā, bet otram savādāk. Saldu garšu tipiski asociē ar apaļām formām, savukārt, sāļu un skābu raksturo asi leņķi. Šis pētījums ir replicēts Dienvidamerikā, kur ēšanas kultūra ir atšķirīga no mūsu, taču rezultāti ir ļoti līdzīgi.

Uztveres pētniecībā ir novērojamas daudz mazākas atšķirības starpkultūru griezumā, nekā tas būtu tā sauktajos augstākajos kognitīvajos procesos, kā problēmu risināšana vai domāšana. Visos apzinātajos procesos mēs ļoti atšķiramies. Kultūru specifiskās atšķirības ir milzīgas, bet, skatoties uztveres līmenī, esam ļoti līdzīgi.

Domājot par kognitīvajām zinātnēm plašākā nozīmē, kā jau minēju, noteikti attīstīsies pētniecība saistībā ar multimodālo uztveri, tāpat tiks piešķirta daudz lielāka vērība starpkultūru atšķirībām. Pētījumi par kognitīvo zinātņu pamatprocesiem lielā mērā ir Rietumeiropas un Ziemeļamerikas auditorijas analīzes rezultāts. Ir ļoti daudz zemeslodes daļu, kurās pētījumi nav veikti, un, kur ir pietiekoši atšķirīgas kultūras, lai varētu sagaidīt dažādus rezultātus. Pētījumu replikācijas ar cita veida kultūras pārstāvjiem noteikti ir lieta, kas zinātnē nākošos gadu desmitus vai simtus norisināsies.

Katram no mums ir subjektīva pieredze un individuāli priekšstati par kādu lietu atbilstību realitātei. Kā ir ar individuālām atšķirībām? Ko der paturēt prātā, lai ikdienas komunikācijā labāk saprastos?

Te ir divas lietas. Viena – individuālās atšķirības ir daudz lielākas nekā klasiski zinātnē par to runājam, bet tās ir pētāmas, sistemātiski aplūkojamas un analizējamas. Individuālās lietas nekādā ziņā nav iemesls tam, lai komunikācija būtu sarežģīta vai neiespējama. Otra – mums ir ilūzija, ka pasauli un viens otru salīdzinoši precīzi uztveram, ka tieši mūsu bilde ir patiesa, bet uztvere katram ir ļoti atšķirīga un atkarīga no konteksta. Klasiskais piemērs, kā uztveram laiku – ja esam interesantā pasākumā, tad objektīvās desmit minūtes šķitīs kā piecas, savukārt, ja esam kādā garlaicīgā, tad tās šķitīs kā divdesmit.

Uztverē nekad neatspoguļojas tiešā veidā ārējās pasaules informācija, uztvere to pārveido un sakārto.

Kognitīvajās zinātnēs pētām, pēc kādiem principiem tas notiek. Neraugoties uz to, ka katram ir sava skatījuma perspektīva, eksistē kopīgais līmenis saziņā. Cilvēkiem ir līdzīga socializācijas gaita, kultūras konteksts, valoda, un šajā līmenī mēs varam tīri labi saprasties. Piemēram, saistībā ar krāsām un emocijām varam konstatēt, ka, neraugoties uz individuālām atšķirībām, tomēr eksistē stingri principi, kādas krāsas cilvēkiem noteiktā dzīves periodā liekas patīkamas vai nepatīkamas. Tāpat arī, kādas krāsas cilvēki saista ar noteiktām emocijām.

Viena atbilde, kāpēc cilvēks ir unikāls, salīdzinājumā ar citiem augstākajiem primātiem (kā zināms, esam par 95 procentiem gandrīz identiski ar šimpanzēm) – mums piemīt spēja koordinēt mērķorientāciju saziņā. Brīdī, kad kaut ko sakām, varam saprast to, ko sakām, ne tikai no savas perspektīvas, bet arī spējam sevī ieprojicēt mūsu saziņas partnera perspektīvu. Tas ir ļoti īpatnējs process. Ir cilvēki, kuriem to patīk skaidrot ar spoguļneironu teorijas palīdzību, bet tas nemaina lietas būtību. Interesantais ir tas, ka spējam projicēt saziņas partnera perspektīvu un ka darām to automātiski. Kāpēc ar dažādiem cilvēkiem runājam atšķirīgi? Tāpēc, ka paredzam viņu interpretācijas perspektīvu un automātiski inkorporējam to savā uztverē. Kad saprotam kaut ko, mēs saprotam divreiz – no savas perspektīvas un no saziņas partnera perspektīvas. Gadās situācijas, kad domājam, ka saziņas partneris mūs saprot tā, kā esam iecerējuši, bet patiesībā viņš saprot pilnīgi savādāk. Un kuriozi ir tas, ka pārrāvumi saziņā ļoti bieži nerodas, mēs komunicējam tālāk, bet esam sapratuši viens otru mazliet garām.

Un tad mēdzam attapties konfliktu situācijās…

Taisnība, skaidrs! Konflikti gan vairāk ir tāda personības psiholoģijas lieta. Liela problēma ir tajā, ka personības profili mums ir ļoti atšķirīgi – ārkārtīgi dažādi reaģējam uz situācijām, kurās ir kaut kas netīkams. Tāpēc arī emociju pētniecība ir interesanta! Gadus sešdesmit, septiņdesmit pētniecībā dominējošais bija motīvs, ka cilvēku varam labi izskaitļot un paredzēt, ņemot vērā viņa racionālo lēmumu pieņemšanu un problēmu risināšanu. Patiesībā tā bija ilūzija. Šobrīd no pēdējo gadu pētījumiem ļoti labi zinām – ja varam izsekot kāda cilvēka emocijām un emocionālajai reakcijai uz notikumiem, tad varam viņu daudz precīzāk izskaitļot, nekā ņemot vērā tā saukto racionālo lēmumu pieņemšanu un problēmu risināšanu. Tas ir daudz mazāk ticams cilvēka rīcības skaidrotājprincips nekā emocijas. Piemērs – Cambridge Analytica un Facebook. Padomājam, kas notiek, ja cilvēku demogrāfiskie profili un emocionālā reakcija tiek analizēta vairāku gadu laikā… Ļaudis klikšķinājuši bildītes, kas viņiem patīk, kas nepatīk, rakstījuši pozitīvas un negatīvas ziņas. Ja varam šādu informāciju salikt kopā, spējam ļoti precīzi rekonstruēt cilvēka profilus un paredzēt, kā reaģēs relatīvi introverti cilvēki noteikta veida emocionālās situācijās un kā reaģēs ekstraverti.

Vai ar zinātni tiešā veidā nesaistīti cilvēki interesējas par Jūsu laboratorijas pētījumiem, vēršas pēc padoma?

Laiku pa laikam kāds jautā, kā taisīt kvalitatīvāku apģērbu, kā veicināt kāda produkta atpazīstamību, vai, piemēram, kā projektēt māju, lai tā izskatītos lielāka, nekā ir realitātē. Tā nav nekāda tālo raķešu zinātne no mūsu viedokļa, un dažādas lietas varam ļoti vienkārši paskaidrot. Individuālā līmenī bieži vien pozitīva sadarbība ir izdevusies. Katrs gadījums ir individuāls. Ir cilvēki, kurus interesē draudzīgs padoms, kā tiek veikts viens vai otrs pētījums. Kolēģi mediķi nāk jautāt, kā pētīt cilvēka uzmanību. Palīdzam, pastāstām. Ir cilvēki, kurus interesē fundamentālie jautājumi – teiksim, kā mērīt apziņu. Uz to, protams, atbildi sniegt nevaram un arī paskaidrojam, kur ir tā specifika, kāpēc mūsdienu zinātne šādas atbildes nevar sniegt. Tveramu pētījumu gadījumā parasti ir pētniecības uzsaukumi vai mūsu pašu vai kolēģu konkrēta interese kādu pētniecības pasākumu veikšanā. Latvijas īpatnība ir, ka pētnieciskā vide ir diemžēl salīdzinoši nošķirta no industriālās. Domāju, ka daudz no tā, ko darām saistībā gan ar krāsu kategorizāciju, gan formu, gan telpas uztveri, varētu interesēt industriālo vidi.

Ir ļoti daudz lietu, kur cilvēki neiedomājas, ka kognitīvo zinātņu pētījumi var noderēt. Saistībā ar pilsētvidi interesanti varētu būt tas, ka cilvēki, izvēloties, piemēram, mājvietu, ņem vērā ne tikai, ka tā atrodas labā rajonā, ir ērti saniedzama un vizuāli pievilcīga, bet arī pievērš uzmanību smaržai. Ir glīti rajoni, kur nepatīkami ož… Nokia un Bella pētniecības centrs, kas atrodas Kembridžas Universitātē, ir sācis taisīt pilsētu smaržu kartes – Barselonai, Ņujorkai, Londonai un citām. Tas nav triviāli, bet nav arī nekas tāds, kur nevarētu ko jaunu atklāt vai iebilst.

Esmu ļoti gandarīts, ka manā radošajā vadībā viena no maģistra studentēm ir veikusi savu pētījumu par Rīgas smaržu karti. Fantastiski! Ļoti ceru, ka viņa turpinās šo pētījumu. Citi studenti izvēlējušies pētniecības dizainus, ar kuriem noskaidro, kas ir tās emocijas, kuras tipiski cilvēki saista ar konkrētām Rīgas vietām.

Uzskatu, ka pētniecībā ir jābūt sasaistei ar reālo pasauli, ka arī tai jābūt interesantai, jo, kas var būt baisāks par garlaicīgiem pētījumiem. Pat, ja ir piesaiste realitātei, bet pētījums ir garlaicīgs, to bieži vien ātri aizmirst, un tam nav turpinājuma. Tādā ziņā varu būtu ļoti apmierināts un teikt, ka lielākā bagātība, kas bijusi šo gadu laikā, ir mani lieliskie studenti un visi tie darbi, kas savulaik pētīti. Piemēram, kā latvieši uztver pelēko krāsu, salīdzinājumā ar citām tautām, vai cits piemērs – kā veģetārieši un gaļēdāji kategorizē krāsas.

Kādi bija secinājumi saistībā ar pelēko krāsu? 

Varam testēt Vilhelma Purvīša pelēkumu ar latviešiem, ar vāciešiem, bet rezultāti liecināja, ka starp šīm kultūrām nav nekādas atšķirības attiecībā uz pelēkā uztveri. Pārvērtēts tas latviešu pelēkā nozīmīgums.

Iestāstīta pārliecība.

Protams, jā! Tur jau ir tas joks, ka zinātne savā ziņā ir cīņa ar veselo saprātu, jo tas saka vienu, bet pētījumos konstatējam, ka ir mazliet savādāk. Vienīgais tas mazliet ir tādi mazi solīši.

Cilvēkiem, kas nav ar zinātni saistīti, liekas – ko jūs tur varat gadiem pētīt, piemēram, kā cilvēki grupē kopā vizuālus stimulus! Bet nav jau citu variantu – mēs pa mazam solītim virzāmies, lai labāk saprastu, kas ir tie principi, pēc kā cilvēks tikšķ.

Kādas Latvijā ir iespējas pievērsties kognitīvajām zinātnēm? Vai eksistē studiju programmas, kur tās apgūt? 

Lekciju kursi tiek lasīti Latvijas Universitātes datorzinātņu maģistra un bakalaura programmās. Dažkārt, bet retāk – vēl šur un tur. Praktiski šobrīd citu iespēju apgūt kognitīvās zinātnes Latvijā diemžēl nav. Apmēram septiņus gadus pastāvēja kognitīvo zinātņu modulis Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē, un, jāsaka, studentu vidū tas bija visiemīļotākais. Vairāki no beidzējiem iekļāvās starptautiskā pētnieciskā apritē vai veiksmīgā darba dzīvē. Pirms diviem ar pusi gadiem šo moduli, faktiski, subjektīvas nenovīdības dēļ likvidēja. Līdz tam, ja neskaita Centrāleiropas Universitāti, bijām vienīgie, kas Austrumeiropā piedāvāja kognitīvo zinātņu moduli maģistra programmā. Patlaban studiju programmas nav ne Latvijā, ne Lietuvā, ne Igaunijā, un mēs jūtam to kā akūtu problēmu, jo ļoti bieži laboratorijā pietrūkst darba roku. Labā līmenī kognitīvo zinātņu studiju centri ir Dānijā Kopenhāgenā un Orhusā, Vācijā Osnabrikā – tie ir tuvākie. Praktiski visur pasaulē pastāv dažādi varianti, kā apgūt kognitīvās zinātnes. Tā kā bieži mūsu laboratorijā ir vajadzīgas pētnieciskā darba rokas, tad, ja kādu interesē pievērsties mūsu lauciņam, mēdzam noslēgt līgumu par praktikanta vietu. Apmācām šo cilvēku vākt datus, veikt eksperimentus, taisīt eksperimentālās saskarnes, interfeisus un tamlīdzīgas lietas. Tas ir laikietilpīgi, bet ir veiksmīga pieredze šāda veida sadarbībā. Būtu ļoti labi, ja šeit būtu pieejama maģistra programma, pēc kuras cilvēki varētu turpināt darboties pētniecībā.

Ja neeksistētu nekādu ierobežojumu – ne laika, ne resursu – vai ir kas īpašs, ko Tu gribētu pētīt?

Ļoti vienkārša atbilde – tas, ko šobrīd arī pētu! Telpas uztvere – tā ir mana lielā tēma. Interesē arī, kā cilvēki piešķir nozīmi krāsām un kā viņi to saista ar emocijām. Arī valodas apstrāde, pamatā saistībā ar telpu, bet ne tikai. Tās ir lietas, kuras mani neizsakāmi interesē!

Gribētu reiz papētīt, kā mūzika sistemātiski ir saistīta ar mūsu smaržu preferencēm vai smaržu kategorizāciju… Mūzika, smarža, arī vizuālā māksla ir ļoti abstraktas. Bauda, kas rodas mūzikas, tīkamu smaržu vai mākslas gadījumā, nav vārdos aprakstāma. Tas, kas mums patīk vai mēdz iedvesmot, ir kaut kas, ko nevaram verbalizēt. Ir ļoti interesanti, kas ir tas, kas tur notiek. Kaut kas no tā ir izpētīts, kaut kas nav. Kāpēc ir viena veida smaržas, kas mums liek justies jauki un omulīgi, cita veida smaržas trauksmaini? Domāju, ka smaržas, mūzika, abstraktā glezniecība ir ļoti līdzīgas pēc savas iedarbības.

Es nekādi nevaru sūdzēties, ka pētniecībā darītu to, kas man netīk. Vienkārši laiks, kas paliek pāri pētniecībai, ir mazs, jo dienas lielākā daļa paiet administratīvās darbībās un organizatoriskos uzdevumos.

Kā Tu raksturotu, kas ir Tavs Dzīves Virzītajspēks?

Savulaik, studējot Prāgā, bija tāds amerikāņu profesors Džeimss Makkoulijs (James D. McCawley), tas bija deviņdesmito gadu vidus, pirmā puse. Viņš mums laiku pa laikam piemeta dažādas dzīves gudrības, un viena no tām man ļoti iesēdusies atmiņā. Mazliet pārfrāzējot, domāju, kas tas varētu būt mans dzīvi virzošais motīvs. Tāds trīsdaļīgs – viens ir – darīt to, kas tevi patiešām interesē. No rīta, atverot acis un pajautājot sev – vai tas, ko tagad dzīvē dari – tā ir tava lieta vai nav, un ļoti vienkāršs risinājums – ja nav, tad jāmaina, jo visu laiku dzīvot, esot nelaimīgam, nedara labu ne darba rezultātam, ne sev, ne citiem cilvēkiem apkārt.

Otra lieta ir ieguldīt ļoti daudz darba. Stereotips par talantu un to, ka cilvēkam kaut kas nenormāli labi padodas, reālā dzīvē ļoti reti apstiprinās. Respektīvi, ieguldīt ļoti daudz darba tajā, ko dari.

Trešais motīvs, par ko vienmēr piedomāju, ir censties saprast sev tuvos cilvēkus un palikt pašam par cilvēku tajā visā. Censties saprast citus – tas jau arī paredz tādas lietas kā godīgumu, ilgtermiņa griezumā arī spēju uzņemties saistības par savu rīcību. Man tas ir ļoti svarīgi. Nesaku, ka tas vienmēr ir viegli, arī nesaku, ka vienmēr viegli ir visas šīs trīs komponentes sabīdīt kopā, bet, ja tu jautā, kas ir mans dzīves virzītājspēks jeb moto, tad tas ir šis.

Kas ir laime?

Man nekad laime nav bijusi interesanta ne kā pētniecības motīvs, ne arī subjektīvi ir šķitusi interesanta. Ja jautā kā kognitīvo zinātņu pētniekam, es teiktu, ka laime ir ļoti daudzdimensionāls veidojums, kurā ir jāidentificē interesējošās dimensijas, lai varētu izpētīt, kas tas tāds ir. Gan jau kādas no laimes analīzes dimensijām ir emocionālas, gan jau kādi faktori ir telpiski. Piemēram, tipiski vieta, kur cilvēks jūtas laimīgs, ir mājas. Starp citu, tā tas ir ne tikai cilvēkiem, bet arī zvēriņiem – viņi arī jūtas laimīgi mājās. Vispār laimes pētījumi pasaulē ir ļoti populāri. Manam tuvam kolēģim un domu biedram Daniēlam Heibronam (Dan Haybron), kurš viesojies arī Latvijā, ir milzīgs laimes jeb wellbeing pētniecības centrs Amerikas Savienotajās valstīs. Šausmīgi garlaicīga atbilde, bet godīga. Ja jautā kā cilvēkam, tad nezinu, vai laime ir tik fundamentāli svarīga lieta. Man šķiet, ka justies labi, justies gandarītam, piepildītam ir svarīgāk nekā laime ar lielo ”L”.

Kas ir būtiskais, lai Tu savā dzīvē sasniegtu gandarījuma sajūtu? 

Dzīve ir salīdzinoši īss brīdis, kas mums dots, lai to piepildītu sakarīgi un jēgpilni. Man ir svarīgi, ka šo laiku dzīvoju intensīvi un piepildu sevi tajā, kas mani interesē, proti, zinātnē. Neko citu jau arī es neprotu, tā godīgi sakot… Man ir svarīgi, lai cilvēkiem, kuri ar mani sadarbojas vai ir tuvi, es varu palīdzēt un viņus atbalstīt. Tas ir tāds iekšējs motīvs, pēc kā es tikšķu. Ārējais motīvs, pēc kā darbojos zinātnē, ir kaut kā saslēgt, saistīt kopā dažādās atziņas par cilvēku un padarīt to pasaules ainu harmoniskāku.

Ja es šo ”Makkoulija algoritmu” ievēroju, tad neatliek laika citām lietām. Dzīve ir pilna ar visādiem traucēkļiem, uzmanības distraktoriem. Domāju, nevajag skatīties realitātes šovus un nevajag nodarboties ar visādām sabiedrisko attiecību ārišķīgajām muļķībām.

Man vispār nepatīk ārišķība! Es noteikti neesmu ekstraverts cilvēks, sabiedrības seja – mana žanra spēcīgā puse neapšaubāmi ir pētniecība un darbs ar studentiem. Lieta, ko neprotu, ir vienkārši runāt bla, bla, bla par kaut ko. Ja tu jautātu, vai man ir patiesība, kas dzīvē ir svarīga, es teiktu – jā! Ja tu jautātu – kāpēc, man būtu ļoti grūti atbildēt. Man ir grūti teikt atbildes par lietām, kuras man ir neskaidras. Droši vien varu identificēties ar tādu stereotipisko somu, kurš līdzīgās situācijās reaģē ļoti lakoniski – piekrīt vai nepiekrīt. Tāpēc uzskatu, ka ir ļoti liela atšķirība, vai zinātnē nodarbojamies ar pētniecību, vai veidojam to par performances rīku, ar kuru paužam, cik esam labi vai slikti. Manā paziņu lokā ir cilvēki, kuriem patīk teikt, ka viņi nodarbojas ar zinātni tāpēc, ka tas izklausās stilīgi, kaut arī gadiem neko nav publicējuši. Man tas šķiet amorāli. Domāju, ir pilnīgi vienalga, ko darām – vai tā ir zinātne vai mūzika, vai teātris – nav būtiski, bet darām to godīgi, netaisot tās ārišķīgās sabiedrisko attiecību cakiņas. Tas ir kaut kas tik falšs un man krīt uz nerviem! Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka kļūstu neiecietīgāks pret tiem performances cilvēkiem. Pamazām jūtu, ka vairs negribu īsti ar viņiem runāt un pat sveicināt. Jaunībā varbūt tik neganti nereaģētu, bet tagad tos, kuri, manuprāt, zinātnes vārdu nelietīgi nēsā, bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem varu ignorēt un labprāt to arī daru.

Domāju, kolēģu vidū par mani ir stereotips, ka esmu kašķīgs. Jā, mēdzu nepiekrist, neielaižos nekādās aizkulišu riebeklībās, jo uzskatu, ka tas ir nožēlojami, zinātnē nepieļaujami, un pie šīs pārliecības turos.

Ja gribam nopietni kaut ko darīt, esam spiesti to ārišķīgo performances līmeni zinātnē, biznesā vai jebkurā citā nozarē atstāt aiz kadra, jo jādara smags darbs, kur performēšanās ir ļoti sekundāra pēc būtības.

Tā jau ir – katra cakiņa prasa laiku, kurš ir tieši tik, cik ir. Šodien, lai pievērstu cilvēku uzmanību, tiek izmantoti visdažādākie rīki, un vairumā gadījumu pamana tos, kas visskaļāk bļauj. Skaidrs – ne vienmēr tie skaļākie ir tie jēdzīgākie. Un tomēr, lai zinātne attīstītos, manuprāt, arī to vajag kaut kā iepakot. Varbūt šodienas apstākļos nemaz nav citu variantu? Vai tomēr tas ir uzmanības fokusa jautājums?

Tas ir uzmanības fokusa jautājums. Redzi, tā izpratne par zinātni kopumā… Ilgus gadus Latvijā par to interesējās tāds inteliģentais vidusslānis. Parādoties aizvien vairāk dažādiem populārzinātniskiem pasākumiem, sabiedrības interese par zinātni ir augusi. Ļoti labi, ka ir tādas iniciatīvas kā, piemēram, TED, bet vienā brīdī konstatēju, ka nekā cita, kas veicinātu dziļāku saprašanu, jau arī nav, un man tas šķiet jocīgi. TED prezentācijās mēs relaksēti, gaumīgi stāstām – viss ir tā viegli, bet… Patiesībā zinātne ir smags darbs, ļoti stresa pilns un frustrējošs darbs. Mēdz būt eksperimenti, kuriem nav nekādu interesantu rezultātu, vai tādi, kuros neparādās pilnīgi nekāda veida cēloņseku attiecības. Var gadīties, ka citi kolēģi mūsu rezultātiem piedāvā sakarīgāku skaidrojumu nekā mēs paši. Visādas lietas var būt.

Man ir sajūta, ka dzīvojam laikā, kad Latvija kopumā ir kļuvusi ļoti ārišķīga. Strādājot pietiekoši daudz laika sanāk pavadīt ārpus Latvijas, un vēroju, ka tā sauktajā vecajā Eiropā tas ārišķīgums ir mazāk izteikts.

Vai nav tā, ka visdziļākajā būtībā cilvēki jūtas apjukuši un ilgojas pēc atzinības un novērtējuma?

Es pilnīgi piekrītu! Absolūti! Skaidrs, ka ir vajadzīgs uzsist uz pleca – atzinība cilvēkus motivē. Kopumā mūsu sabiedrība no ļoti nomocītas ir transformējusies. Un tomēr kaut kādā mērā palikusi smieklīga tajā ziņā, ka atzinība, ko sniedz ārišķīgums, ļoti bieži ir galvenais motivators. Tas tā nedrīkstētu būt. Labi, saņem savu atzinību, bet, ja darbojies tikai dēļ tās, tas izšaujas cauri, un efekts kļūst par defektu.

Es daru savas lietiņas, un tās aizņem tik daudz laika, ka mani īpaši neinteresē, kas notiek politikā vai kādās sociālās aktivitātēs. Viena specifika, ko sistemātiski novēroju Latvijā, ir runājošie intelektuāļi, kas gatavi izteikties par jebko, arī par to, par ko viņiem nav īpašas nojēgas. Es, droši vien, teiktu tā – esmu pietiekoši aprobežots, lai runātu par ļoti maz lietām. Tas nenozīmē, ka nesekoju līdzi aktuālajai informācijai vai man nav sava viedokļa, bet tas ir mans arī zinātnieka goda prāts neizteikties publiski par lietām, kurās neesmu kompetents vai arī godīgi atzīt, ka nezinu.

Ikreiz, tuvojoties vēlēšanām, kāds man jautā, vai negribu iesaistīties kādā politiskā aktivitātē, un mana atbilde ir ļoti rupja, bet iedarbīga. Atbildu tā – nē, es negribu iesaistīties, jo uzskatu, ka, nedaudz pārfrazējot kāda slavena anarhista teikto, atšķirība starp politiku un prostitūciju ir tikai viena – politiķi pelna vairāk. Pēc šīs atbildes parasti vairs neviens neko nejautā. Labi, kādam jau ir jādara arī netīrais darbs, bet mani tas maz interesē. Tā jau tie mizantropi rodas…

Domā, ka Tu kādreiz varētu iesprūst savā mizantropijā?

Nē, nu, noteikti! Tas mans nīgrums, tas jau pieaug, un skaidrs, ka pieaugs vēl. Gan jau! Manā gadījumā, nedomājot par personīgo dzīvi, lielākais gandarījums rodas darbā. Esmu izteikts darbaholiķis. Pozitīvās emocijas rodas tad, ja veicas pētījumos, ja tiem ir rezultāti. Tas mani var celt spārnos. Labi, par tādu galīgu mizantropu gan jau nekļūšu, jo, visticamāk, kādi no pētījumiem, pie kuriem šobrīd strādājam, pēc laika nesīs augļus, par kuriem tagad pat nevaru iedomāties.

Kad visa kā ir par daudz – pētījumi, studenti, birokrāti, un iestājas pagurums, kur smelies iedvesmu? 

Ir divas lietas. Pirmā ir mūzika, kas no visām cilvēciskajām kaislībām man ir tā lielākā un spēj atgriezt spēkpilnajā stāvoklī. Bez tās es galīgi nevaru iedomāties savu dzīvi. Otrs – man tuvie cilvēki – draugi un domu biedri. Tā ir vislielākā bagātība, kas man ir. Citus iedvesmo kino vai grāmatas. Nesaku, ka man tas nedarbojas. Situācijas, kad ir sašļukums, ir ļoti dažādas. Domāju, ka viena recepte visām neeksistē. Man mēdz būt tādas specifiskas sašļukuma formas, kad ļoti labi līdz tas, ka pieslēdzos kādam pētījumam, kam kādu laiku aktīvi neesmu bijis pievērsies, vai uzlieku uz papīra kādu no rakstiem. Tas sakārto domas un atgriež ticību labajam. Bet šis mazākā mērā, lielākā lieta ir mūzika un cilvēki, kurus es augstu vērtēju.

Ja būtu iespēja ceļot laikā, vai un kur Tu gribētu doties? 

Gribētos palikt tur, kur esmu. Mana izjūta vienmēr bijusi, ka esmu īstajā laikā, īstajā telpā. Nekad nav bijis tā, ka es gribētu būt, teiksim, deviņpadsmitā gadsimta beigu Parīzē. Pasaule ir ļoti interesanta, ir daudz lietu, kas notiek. Reti parādās kas, manuprāt, ļoti vērtīgs mākslā, zinātnē, mūzikā, bet parādās, un tas ir arguments, kāpēc es negribētu to filmu tīt atpakaļ. Man pietrūktu, piemēram, kaut kas no manas mūzikas.

Tas nenozīmē, ka dzīves kontekstā visi mani lēmumi ir bijuši pareizi. Kā būtu rīkojies, ja 2004. gadā laika mašīnā varētu atbraukt uz 2019. gadu? Vai būtu atgriezies Latvijā, vai būtu pieņēmis lēmumu palikt un veidot šeit kognitīvo zinātņu centru, zinot, ka nāksies cīnīties ar cilvēku tuvredzību, stulbumu un savtīgumu? Ja godīgi – man nav viennozīmīgas atbildes. Līdz 2010. – 2012. gadam atbildētu, protams, skaidrs, ka būtu atgriezies jebkurā gadījumā. Tagad domāju, ja būtu palicis Vācijā vai aizbraucis uz Ameriku, varbūt būtu sarakstījis daudz vairāk pētījumu un justos daudz piepildītāks. Nebūtu bijis jācīnās par to, lai šeit kognitīvās zinātnes vispār pastāvētu. Tā ir ļoti atšķirīga veida darbība – cīnīties, pārliecinot, ka tas, ko dari, ir svarīgi, vai rakstīt pētījumus. Visiem mūsu lēmumiem vienmēr ir ilgtermiņa un īstermiņa cena vai tas, ko mēs iegūstam un ko zaudējam… Tā ir sanācis, ka daudz laika nācies ieguldīt gan kognitīvo zinātņu nozares izveidē, gan tajā, ka trīspadsmit gadus pastāv reāla kognitīvo zinātņu institūcija Latvijā. Tie ir ļoti grūti gadi bijuši…

Es liekuļotu, ja teiktu, jā, var jau arī divdesmit gadus taisīt jaunu zinātņu nozari. Mani kā zinātnieku tomēr lielākā mērā interesē nodarboties ar pētījumu lietām nekā tas ir bijis aizgājušajos četrpadsmit gados, kuros daudz ir bijusi tīri administratīvi destruktīva cīņa par to, lai šeit būtu.

Un tomēr ļoti priecājos, ka, pateicoties tam, ko esam darījuši, Latvijā ir kognitīvā zinātne. Piemēram, Igaunijā un Lietuvā tā ir attīstīta ļoti margināli.

Kādām apstākļu sakritībām vai dzīves laikā sastaptiem cilvēkiem Tu esi pateicīgs?

Daudz un dažādām. Mani tuvākie cilvēki vienmēr bijuši tie, kuriem esmu bijis visvairāk pateicīgs. Profesionāli, protams, arī daudz inspirācijas avotu un notikumu. Piemēram, tam, ka savulaik, Prāgā studējot, iepazinos ar profesoru Džeimsu Makkouliju (James D. McCawley) no Čikāgas, kurš ar matemātiskās loģikas precizitāti pētīja dabisko valodu sintaksi un struktūru. Viņš un profesore Barbara Partī (Barbara Partee), ar kuru arī iepazinos deviņdesmito gadu vidū, laikam bija grūdiens manai pētniecībai loģikas virzienā. Savukārt, studējot Vācijā, no saviem darba vadītājiem guvu interesi un iedvesmu vizuālās uztveres un tās struktūru pētniecībai gan matemātiski, gan psiholoģiski, gan arī filozofiski. Vēlāk, nodarbojoties ar pētniecību Itālijā un ASV, vizuālās uztveres pētniecība saslēdzās ar telpas pētniecību un jautājumu par to, kā dažādās maņas un uztveres domēni ir saistīti kopā. Kopumā es varu būt daudz cilvēkiem pateicīgs pavisam dažādos aspektos. Profesionāli varu būt priecīgs, ka ir lieliski kolēģi gan Latvijā, gan ārpus. Laikam jau mana atbilde uz jautājumu par sakritībām ir garlaicīga, bet godīga.

Pēc kā Tu ilgojies?

Pirmā lieta, ka pienāks brīdis, kad netiks jaukta politika ar zinātni, jo politikas racionalitāte un zinātnes racionalitāte ir divas pilnīgi atšķirīgas pasaules. Latvijā tās sistemātiski sapludina. Latvijā zinātnes attīstībai valsts piešķir mazu naudiņu, un, kad tā tiek dalīta, diemžēl, ne vienmēr tiek ņemts vērā jautājums par konkurētspēju. Ja finansētie pētījumi nav konkurētspējīgi, tad kāpēc mums tie vispār ir vajadzīgi…

Otra lieta, pēc kā ilgojos, ka beidzot politiķi sapratīs, ka neeksistē nekas tāds kā zinātnes latviešu valoda. Ir zinātne, un ar to varam nodarboties latviešu, angļu, vācu, franču valodās. Tā ir izveidojies, ka šobrīd pasaulē zinātnē dominē angļu valoda. Ja reiz tas tā ir, tad, lūdzu, ļaujiet veidot studiju programmas angļu valodā, ļaujiet starptautiskiem pētniekiem ieņemt akadēmiskas pozīcijas un strādāt Latvijā. Šobrīd, ja Nobela prēmijas laureāts gribētu Latvijā pasniegt, viņš to nemaz tik viegli nevarētu, jo nebūtu latviešu valodas zināšanu. Tā ir sistemātiska ķibele. Atceramies stāstu par Rīgas Ekonomikas augstskolas un Juridiskās augstskolas rektoriem – tas ir tik nožēlojami…

Zinātnē ir viena ļoti vienkārša lieta – ja profesionālās varēšanas vietā sākas politiskās spēles vai diskusija par to, ka ir kas tāds kā nacionāla zinātne, tas ir ceļš uz nekurieni.

Nav tā, ka varam veidot, teiksim, brīnišķīgu Latvijas nacionālo zinātni – tāda neeksistē. Ir zinātne, un tad ir viss kas cits. Zinātnes kontekstā ir pilnīgi nebūtiski, vai esam latvieši, vācieši vai krievi, būtiski ir, vai esam labi zinātnieki vai slikti. Svarīga ir profesionālā kvalitāte, zinātniskā raudze, un tam nav sakara ar nacionālo piederību. Cits jautājums – vai varam atļauties nopirkt vai piesaistīt labus zinātniekus (kā akadēmisku personālu) vai nē, bet par to pat nav runa, jo dažādos aspektos likumdošana to neļauj. Cita brīnumlīdzekļa zinātnes attīstībā nav.

Reiz kādā intervijā man jautāja, kāds būtu motīvs, lai Latvijā atgrieztu zinātniekus, kuri pēdējo gadu lakā aizbraukuši. Es atbildēju tā ļoti neganti, ka, neraugoties uz to, ka daudzi no šiem zinātniekiem man ir labi kolēģi un draugi, neuzskatu, ka ir jādara kaut kas, lai viņi atgrieztos. Domāju, ka Latvijā vajag gudrus cilvēkus, neatkarīgi no to nacionalitātes. Starp citu, nevēlētos, lai atgriežas tie, kas atstāja Latviju brīdī, kad bija finansiāli grūti. Es pats atgriezos, kad Vācijā man bija desmit reižu lielāks finansējums, un sāku šeit strādāt praktiski no nekā, tīri sava ideālisma motivēts. Mums jau šeit neviens nešauj virsū – dzīvojam salīdzinoši mierīgā zemē, un tas, kas ir šķībs, greizs, tas viss lielā mērā ir mūsu rokās. Tāpēc nedomāju, ka risinājums ir saaicināt pēdējo desmit gadu laikā aizbraukušos Latvijas zinātniekus atpakaļ, jo, kāda garantija, ka nākošajā finanšu krīzē viņi atkal nenotīs makšķeres. Protams, katrs stāsts ir individuāls un nemetu akmeni visiem, tomēr…

Ir virkne lietu, kas nerodas vietās, kur netiek samiksēta politiskā un zinātnes racionalitāte un kur arī nav tik pārprasta attieksme pret zinātnes valodu. Konkrēts piemērs – Igaunija. Salīdzinājumā ar Latvijas Universitāti, Tartu Universitāte ir stipri priekšā pasaules rangā. Situācijā, kad Latvijas Universitāte ir aiz Tartu un Viļņas universitātēm, jāsaka, ka mums nav it nekāda pamata lepoties ar sevi. Tas, ka esam Latvijā labākie, protams, ir jauki, bet…

Neraugoties uz visu to, esmu Latvijas Universitātes patriots un ceru, ka kādā brīdī šīs lietas sakārtosies.

Bet kopumā, es domāju, jācenšas to vietu uz zemes, kur dzīvojam, padarīt labāku citiem un sev – kā nu katrs protam un kā nu kurā jomā spējam. Nevajag riebt un skaust.

Kādas vērības, Tavuprāt, mūsu sabiedrībā būtu jāattīsta?

Man šķiet, ka liela problēma Latvijas sabiedrībā ir gļēvulība. Tāda lieta kā pilsoniskā drosme man Latvijā kopš 2004. gada ir pietrūkusi un pietrūkst aizvien vairāk. Man radies iespaids, ka Latvijā cilvēkiem bieži vien ir svarīgāk saglabāt labas attiecības, jo, kas to var zināt, varbūt nākotnē būs izdevīgas. Cilvēki kļūst arvien bailīgāki un tramīgāki, un es nesaprotu, kāpēc. Ja redzi, ka notiek kaut kādas nejēdzības, kurās kādam tiek nodarīts pāri, tad iztaisno muguru un palīdzi, atbalsti, vai, ja tuvākam, tautas brālim, māsai klājas slikti, palīdzi. Tās ir lietas, kas man šķiet svarīgas.

Nupat pagājuši lielie valsts svētki. Manuprāt, mums ir jākļūst patriotiem šī vārda jēgpilnā nozīmē. Nevis ārišķīgiem patriotiem, bet tādiem pēc būtības, ka veidojam sabiedrību, kurā indivīdiem piemīt pilsoniskā drosme.

Domājot par to, mums kopīgi svarīgo, teiksim, Latvijas simtgadi, šaubos, vai bija vērts tērēt milzu naudu svinībām. Vai nebūtu loģiskāk un arī no katra cilvēka iekšējās motivācijas viedokļa sakarīgāk, ja reiz ir jubileja, ka tās svētku lietas uzdāvinām? Kāpēc ir tā, ka desmitiem miljonu sadalīti cilvēku vidū, kuri iepriecē tautu, šauj gaisā salūtu, dejo vai dzied. Ja ir dzimšanas diena, tad tas ir normāli, ka nesam dāvanas. Kad ejam ciemos, neprasām taču no jubilāra dāvanas, bet dāvanas nesam mēs… Man šķiet, ka ir noticis kāds mentalitātes līmeņa pārpratums… Latvijas simtgades svinības ir tikai ilustratīvs piemērs, pārpratumus varam novērot arī citos kontekstos, proti, tie notiek sistemātiski.

Kas tad ir Latvija? Latvija ir tās cilvēki, nevis gaisā uzšauti salūti vai performances un akcijas. Tās nāk un iet, bet cilvēki ir tie, kas veido valsti. Manuprāt, visos svētkos šis ir mazliet pārprasts vai atstāts novārtā. Tas kariķēti vai varbūt ciniski izklausās, bet domāju, ka Latvijai simtgadē daudz labāka dāvana būtu bijusi, ja tiktu sniegta palīdzība smagi slimiem cilvēkiem. Tiešām nedomāju, ka visas tās ārišķīgās lietas ilgtermiņā kaut ko būtiski nosaka. Ilgtermiņā nosaka Latvijas cilvēki.

Kas ir cilvēka esence?

Jautājums par esenci ir tveramāks, ja jautā, vai tā ir saistīta ar to, ko sauc par cilvēka patību, ko angļu valodā sauc par the self. Es teiktu tā – cilvēka esence ir mainīgs veidojums, kas sastāv no dažādiem mūsu patības aspektiem. Ir sociāli, privāti, kādi, kas saistīti ar personīgām attiecībām, kādi saistīti ar attiecībām sociālajā telpā – dažādas lietas, kuras dzīves gaitā mainās. Klasisks uzskats ir tāds, ka īstā patība ir, kad esam tādi, kad mūs neviens neredz. Bet jautājums, vai tā ir īstā patība? Tā ir interesanta tēma.

Ir pētījumi, ka cilvēka patība kopumā ir teorētisks konstrukts, jo dzīves laikā cilvēks tik radikāli mainās, ka varam neatrast to kopīgo kādai personai septiņdesmit gadu vecumā un tai pašai personai septiņpadsmit gados – tie ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Tas ir, gandrīz jāsaka, empīrisks jautājums, vai patiešām tā ir, ka tur nav nekā vienojoša. Es ļoti ticu, ka ir kāda konfigurācija, kur, mainoties katram atsevišķam aspektam, patībai ir tendence saglabāties.

Ko Tu ieteiktu tiem, kas meklē savu Dzīves Virzītājspēku?

Mēģināt saprast, kāda daļa tajā visā lielajā, ko sauc par pasauli jeb veselumu, tu esi. Vienalga, vai tas veselums ir attiecības, vai sabiedrība, vai tauta. Vienkārši mēģini saprast, kā daļa esi. No pirmajiem līdz pēdējiem savas dzīves brīžiem esam kāda veseluma daļas. Pat pirms nākšanas pasaulē esam kāda veseluma daļas.

Jautājums, kuru man savulaik nereti uzdeva filozofijas studenti un kuru ļoti nelabprāt atbildu, ir – kas ir patiesība. Viens ir tas, ko saucam par mūsu apgalvojumu atbilstību realitātei, un to varam izskaidrot – patiesi ir tie mūsu apgalvojumi, kas atbilst realitātes lietu attiecībām. Ja runājam par patiesību ar lielo “P”, tad man liekas, ka patiesība ir spēja apjēgt, kā daļa tu esi. Es neticu tādām globālām metafiziskām pārcilvēcīgām un ekstātiskām patiesībām, ko cilvēks var redzēt brīdī, kad viņš ir kādā apgaismības momentā. Domāju, ka patiesība nav nekas netverams, bet ir ļoti konkrēti – apjēgt, kura veseluma daļas mēs esam.