Māris Siliņš: "To tikai okeāns zin"

Kāds ir Tavas dzīves piedzīvojumu stāsts?

Raugoties  atpakaļ, varu teikt – man ir palaimējies. Domājot par ģimeni, kā padomju laikos teica, inteliģentu un darbaļaužu pēctecība. Mans vecaistēvs, kuru nelaimējās satikt, bija ārsts, tēvs joprojām ir ārsts, ar ļoti spožu prātu apveltīts cilvēks, arī māte bija ārste. Piedzimšanai dakteru ģimenē, protams, ir savi plusi un mīnusi, bet tas pirmais un galvenais – jautājums par inteliģenci ir bijusi vērtība. Esmu uzaudzis cilvēku lokā, kas lasa un muzicē.

Būtiskākā manas bērnības pasaku grāmata ir “Sengrieķu mīti un varoņteikas”, kuru sāku lasīt pirmsskolas vecumā. Pusaudžu gadu sākumā mēģināju lasīt “Iliādu”, bet tur gan aplauzos. Lasīšana man ir ļoti dziļi asinīs un, šķiet, tā ir ļoti daudz devusi. Emocionāli bija lietas, ar kurām nebija viegli tikt galā, tāpēc manī, iespējams, veidojusies tāda spītība, vēlme tikt galā ar grūtībām.

Tēvs bērnībā daudz laika vadījis laukos un bijis cilvēks, kam svarīga daba un būšana dabā. Šo no bērnības atceros, un tas ir kļuvis par būtisku vērtību arī manā dzīvē.

Daba ir tā, kas Tevi iedvesmo?

Jā, viennozīmīgi tā ir vide, kurā jūtos vislabāk. Šobrīd tā ir vasaras lauku māja, kur braucu arī ziemās un rudeņos, var teikt, ka tur pilnībā restartējos. Man ļoti patīk viss, kas ir dabīgs – piemēram, kurināt māju ar malku un tā…

Ja runājam par skolas un pusaudža gadiem – tie bija viegli un līdzeni, vai arī Tu biji dumpinieks

Diezgan lielā mērā dumpinieks – visādi uzvedos un nodarījos. Ne pašam bija īpaši viegli, ne ar mani bija viegli. Lekties vienmēr ir paticis, un ar to saistīti visvisādi piedzīvojumi. Vecāki pie skolas direktora bijuši krietni daudz. Vienmēr ir jautājums par kaut ko konstruktīvu – lekšanās ir laba lieta, bet pusaudžu gados tā bieži ir nekonstruktīva. Līdz kādam punktam man tā bija diezgan nekonstruktīva. Teiktu tā – kādos dzīves punktos atnāk iespēja, kas ļauj enerģiju ievirzīt atbilstoši, labi un konstruktīvi.

Stāsts bija sekojošs – kad pabeidzu astoto klasi 64. vidusskolā, toreizējais skolas direktors gribēja tikt no manis vaļā, bet tad viņš teica – labi, vari palikt, bet tev ir jāiet teātra klasē. Skolā tāda bija, bet puiši tur negribēja iet. Kaut kā vajadzēja viņus salasīt – bijām četri teātra klasē. Tai pašā rudenī notika uzņemšana Tautas kino aktieru studijā. Mūsu teātra klases kuratore bija Ēvalda Valtera sieva Vera Gribača, kura toreiz mani pamudināja aiziet pamēģināt. Bija nopietns konkurss trijās kārtās, bet nevarētu teikt, ka to pietiekoši nopietni uztvēru, līdz pat beigām neuztvēru, bet es tiku. Joprojām domāju, ka tā bija pamatīgi vērtīga bāze, ko man tur ielika. Viena lieta – biju jaunākais visā kompānijā, daži bija pat padsmit gadu par mani vecāki – pavadīju laiku kopā ar vecākiem jauniešiem. Otra, protams, fantastiskie skolotāji – Aina Matīsa, Arnolds Liniņš. Ērika Ferda pasniedza kustību. Tas bija septiņdesmito gadu vidus, vēl ļoti tālu līdz atmodai, un tie, varētu teikt, ar pasaules inteliģences elpu apdvestie cilvēki un tas, ko viņi toreiz iemācīja, to visu pat uzskaitīt nevaru.

Ja prasa, kura no manām izglītībām visvairāk noder šodienas profesijā, ir ļoti grūti atbildēt, vai tās ir medicīnas studijas, vai tas, ko iemācījos Tautas kino aktieru studijā. Ideja, ka jāiekāpj  jebkura tēla kurpēs, jāiemācās paskatīties uz pasauli ar tā tēla acīm, ir tas, ko tagad daru.

Vai tajā laikā bija sajūta, ka pieskaries kaut kam lielam?

Bija skaidrs, ka tā nav vienkārša padarīšana – to dimensiju piešķīra skolotāji, kas neļāva gurķoties. Ar skatuves kustību man gāja reāli grūti. Varu uzskatīt sevi par diezgan sportisku cilvēku – slēpoju, spēlēju futbolu, mācēju pārvarēt grūtības, bet tas nav stāsts par skatuves kustību, kur runa ir par koordināciju, plastiku, tamlīdzīgām lietām, kuras nekad nav bijusi mana stiprā puse. Nekad arī neesmu bijis diža vai ražena auguma bāleliņš, uz ko Ferda teica: “Nu, paskaties, Siliņ, kāds tu gan Lāčplēsis?” Saprotu, viņa bija ierosinājusi, ka man nevajadzētu turpināt šo izglītību. Interesanta bija mana saruna ar Ainu Matīsu, kura sacīja, ka, neskatoties uz Ērikas Ferdas viedokli, skolotāji kopīgā balsojumā vienojušies, ka mani paturēs, pirmkārt, manas izglītības un nākotnes labā, jo uzskata, ka šitādam pusaudzim tas ir vajadzīgs, un liels Paldies viņiem, ka tā izlēma. Līdz ar to pabeidzu studiju kopā ar visiem. Vasarā notika uzņemšana Dailes teātra 7.studijā. Liela daļa manu kursa biedru tur iestājās, un tagad ir zināmi aktieri, bet es tajā vasarā pārdomāju. Iespējams, Ferdas viedoklis, ka Lāčplēsis no manis nesanāks, arī to iespaidoja. Mana  pārliecība ir – ja gribi strādāt profesijā, tad tev ir jābūt top desmitniekā, lai būtu gandarīts par to, ko dari, un tādas man īsti nebija. Tāpēc tajā vasarā pieņēmu lēmumu studēt medicīnu, un, atskatoties atpakaļ, teiktu – esmu apmierināts ar savu lēmumu. Kas ir interesanti, savulaik Inga Utena, kas pati bija mācījusies 8. Tautas kino aktieru studijā, uztaisīja filmu par studiju, un, intervijā, kurā viņa jautāja – kā tu domā, ko darīsi pēc desmit gadiem – biju atbildējis – es būšu psihologs. Tas man bija pārsteigums, jo tolaik, kad tā teicu, Latvijā par psihologu nemaz nevarēja kļūt, jo nebija tādas fakultātes. Pats savām acīm redzēju interviju, kurā es to saku, un nodomāju – wow!

Interesanta apstākļu sakritība.

Domāju – katram no mums, ir kāda misija šai pasaulē, un, ja uzkāpjam, trāpām uz tās dzīslas, tad diezgan daudz kas notiek pats no sevis. Tas nenozīmē, ka nav jāiegulda darbs, tas ir jāiegulda vienmēr. Bet ir kaut kas, kas tevi paceļ un noliek nākamajā starta punktā. Tālāk ir jāiet pašam. Dzīvē esmu sajutis tādu neredzamas rokas klātbūtni, kura bīda, lai eju tālāk. Ļoti daudzi no lēmumiem, kuri mani pavirzīja uz priekšu, nebija apzināti.

Vai neredzamās rokas klātbūtni juti arī medicīnas studiju laikā?

Kad sāku studēt, vienu brīdi nonācu līdz kritiskam punktam. Studenta dzīve – tusiņi, celtinieku vienības – ak, dievs, kas tik tur nebija. Biju piegājis pārāk nenopietni, biju uz robežas, bet tad man iedeva otru iespēju. Dzīvē ir bijuši gana daudz tādu punktu, kad varētu teikt – esmu visu salaidis dēli, bet tanī brīdī man iedod iespēju tomēr apzināt situāciju, tikt galā un tas ir bijis grūdiena punkts. Pieļauju, ka man šī sajūta bija klātesoša, lai gan maz apzināta arī tai laikā, kas ir tikai normāli pusaudža vecumā. Pirmo kursu pabeidzu tā ar dievu uz pusēm. Var teikt, ar abām rokām noturējos stenderē, kad mani neizmeta. Tas ar mani kaut ko izdarīja, un otro kursu pabeidzu uz pieciniekiem. Laikam bija četri ekši, vienā bija četrinieks, pārējie piecinieki, un visi pasniedzēji brīnijās – kas ar to Siliņu noticis? Varu teikt milzīgu Paldies medicīnas studijām, kur izšķiroša nozīme bija un, domāju, joprojām ir pašam mācību procesam, kurš pamatīgi audzina raksturu.

Kā veidojās Tava interese par psihiatriju?

Studiju sākumā idejas, kur tālāk strādāšu, bija plašas un nenoteiktas, pamazām mana interese ievirzījās uz psihiatriju. Paralēli studijām izveidojās pirmās nopietnās attiecības, kas beidzās ar pirmajām laulībām. Pašas pirmās attiecības man bija sešpadsmit gados. Jāpiemin, lai kā tas nebūtu, kādu brīdi attiecības un to, ko es daru ar savu dzīvi, uztvēru kā atsevišķas, paralēlas līnijas, kas tikai vēlāk sanāca kopā. Domāju, tas bija arī iemesls, kāpēc manas pirmās laulības neizdevās. Tajā brīdī abas līnijas sakarīgi salikt kopā man nebūt nebija viegli, un grūti pateikt, kā tas viss rezultējās…

Mācoties piektajā kursā, es saslimu. Pie tam saslimu pietiekoši nopietni. Tas, ko esmu mantojis no ģimenes pa vīriešu līniju, ir inteliģence, izzināt kāre un… tuberkuloze. Mans vecaistēvs, mans tēvs, mans tēva brālis un es… Brālēns izlaida šo lietu. Drausmīgi izsmīdināju māsiņas slimnīcā, kuras teica – nu ko tu, daktera bērns, un ar šitādu ielaistu tuberkulozi, uz ko atbildēju – tas viss ir saistīts ar ģenialitāti – šitam, tam ģēnijam bija tuberkuloze, Veidenbaumam, Ziedonim bija tuberkuloze. Tad māsiņas smējās: “Nu, tu, Siliņ, dod!” Mūsdienās tuberkuloze ir ārstējama, bet ilgi. Tas nav īsais process. Sauriešu slimnīcā biju deviņus mēnešus, un varu teikt, ka arī tie man ir ļoti daudz devuši, jo tas bija laiks pilnīgi pašam ar sevi un, ja medicīnas studijas ir tāda ierāmēta zināšanu apguve, tad pa šiem mēnešiem man bija iespēja ļoti daudz izlasīt, par daudz ko padomāt un interesēties. Deviņi mēneši atšķirtības arī pielika punktu manai laulībai. Man ir sajūta, ka daļēji varbūt tā tuberkuloze bija arī psihosomatiska izeja no tā īssavienojuma, kurā biju nonācis. Kad iznācu no slimnīcas, man atļāva neklātienē pabeigt sesto kursu. Nokārtoju valsts eksāmenus un izšķīros – pateicu savai pirmajai sievai, ka pārtraucam dzīvot kopā, ka šo neesmu gatavs turpināt – no way!

Tad uzsāki psihiatrijas studijas?

Jā, nenovērtējama pieredze. Arī tur man bija fantastiski skolotāji, galvenokārt, gribu pieminēt vienu no gudrākajiem večiem, ko savā dzīvē esmu saticis – profesors Mintauts Caune. Domāju, viņš lieliski redzēja visus manus plusus un mīnusus, kā rentgens cauri  skatījās. Man patika viņa joks – ja bija kāda slimniece, kur nevarēja atšķirt, vai tas varētu vilkt uz kaut kādu šizofrēnijas pusi, vai viņa ir vienkārši histēriska – Caune teica: “Aizsūtiet Siliņu, ja viņa noreaģēs pozitīvi, tad viņa ir histēriska.” Viņš bija nolēmis likt likmes uz mani kā uz nākamo psihiatrijas katedras darbinieku. Diezgan daudz ko darīju psihiatrijā, man tas patika, bet, jāteic, ar slimniekiem runājos daudz vairāk nekā bija tradicionāli pierasts, un kolēģi brīnījās, ko es varu ar viņiem runāt. Var teikt, savu darbu sāku darīt jau krietnu laiku pirms reāli kaut ko sāku mācīties psihoterapijā. Tad notika nākamais pavērsiens, kas mani galu galā aizveda prom no psihiatrijas.

Tas bija?

Šī sakarā, jāpiemin, ka pavasarī biju uz Astras Milles bērēm. Vienu brīdi viņa bija ļoti spoža zvaigzne, kas iedegās Latvijas žurnālistikā, bet tāda krītoša zvaigzne, kas ātri un spoži krīt. Astrai bija lieliska konjunktūras oža, viņa ļoti labi saprata, kur ir sāls, un. kas cilvēkus interesē. Tas bija kāds 1986. gads, visa brīvības atmosfēra jau sāka rūgt un sabiedrībā akutālas kļuva  atvērtas sarunas par attiecībām un seksualitāti. Viņa bija vienojusies ar programmu “Dzirkstele” Latvijas Radio, ka varēs dabūt platformu šādam raidījumam, bet viņai vajadzēja kādu – pirmām kārtām, puisieti, un otrām kārtām, kādu, kas vairāk par to tēmu zin kā profesionālis. Nevar teikt, ka tobrīd zināju baigi daudz, bet kaut ko zināju. Astra mani uzrunāja, un tad mēs šito sākām, tas bija absolūti jauns pavērsiens, vesels cēliens! Joprojām man mājās viens no antresoliem ir pilnībā piekrauts ar vēstulēm no “Dzirksteles” laikiem. Tas bija fantastisks laiks! Atkal var teikt – kāpēc gan mani uzrunāja, bet atveras durvis un saka – lūdzu! Kopā raidījumu novadījām kādu pus gadu, Astrai konjunktūras deguns teica – tagad te nē, tagad ir cita aktualitāte. Ar “Dzirksteles” kolektīvu biju jau pamatīgi sadraudzējies, un parādijās cita sieviete, kas tikpat lielu lomu nospēlēja pēc tam – Olga Rimšāne, kura sacīja: “Kur tu skriesi visiem vējiem līdzi, mums ļoti labi iet, mums patīk, kā tu strādā, paliec “Dzirkstelē” un vadi pats.” Paliku, un bija interesanti. Vēlāk piepulcējam jaunos psihologus, tai skaitā Valdi Melderi, kas ir radio Skonto, Uldi Pāvulu, kas ir mācībspēks Latvijas Universitātē. Kolosāli čaļi, ar kuriem vēl joprojām reizēm satiekamies.

Tad nāca nākamais cēliens, kur “Dzirkstele” satika “Skabargu”? Simboliski un efektīgi  nosaukumi!

Jā, jā, precīzi! Nosaukumi lieliski! Anita Plūme paralēli par līdzīgām tēmām runāja televīzijā, un tad bija tā, ka abi sanācām kopā. Par nākotnes iecerēm Anitai jau bija sava vīzija. Sākās viens ļoti intensīvs laiks, kad mēs braukājām pa Latviju, tikāmies ar skolēniem, skolotājiem – kādi tikai tur piedzīvojumi nebija! Zaļumballes, kurās abi bijām vieslektori. Fantastisks laiks, kas sakrita ar atmodas pacēlumu. Tad arī sapazinos, un sākās mūsu sadarbība ar “Papardes Zieda” vadītāju Ivetu Ķelli.

Latvijas sabiedrība atradās seksuālās revolūcijas priekšvakarā?

Tas laiks bija iespēja jēgpilnai seksuālai revolūcijai Latvijā, tas varēja aiziet citā gultnē, bet laikam tomēr mēs tam nebijām gatavi, jo neaizgāja.

Mūsu sākotnējās individuālās aktivitātes, iestartēja veselības mācības skolotāju kustību. Ja tā būtu kļuvusi par institūciju, kas jaudīgo straumi novada konstruktīvā gultnē un iegriež ūdensdzirnavu riteņus un maļ maizi, tad, domāju, viss būtu labi, bet viss aizgāja citos virzienos, un, var teikt, apsīka varas gaiteņos. Tolaik tika pieņemti dažādi lēmumi – priekš kam tas viss, priekš kam veselības mācības skolotāji, lai katrs pedagogs savas mācības ietvaros kaut ko pastāsta – integrē, piemēram, literatūras skolotājs var parunāt par mīlestību.

Daktera Māra grāmatiņa par lielo pārmaiņu laiku, kā eksperimentāls mācību līdzeklis, kuru atļāvusi lietot Latvijas Republikas Izglītības un Zinātnes ministrija “Ar Tevi viss ir kārtībā, ja…”, iznāca 1993. gadā. Kā tā tapa?

Esmu slikts rakstītājs. Esmu sniedzis daudz interviju, un sadarbībā ar žurnālistiem daudz ko sadarījis, bet, tikko pašam ir jāraksta, manī pamostas perfekcionisma velniņš. Runāju diezgan brīvi, kāds to pieraksta, pēc tam mēs kopā to pārskatām. Ja pašam – tad uzrakstu un pēc tam domāju – tas viss nekam neder, sāku vēlreiz no sākuma. Noteikti ar pateicību gribu pieminēt Viesturu Tamužu, kurš bija iniciators un finansētājs šim izdevumam. Atceros, kopā sēdējām, un viņš teica: “Tu raksti, es sēdēšu blakus, kad būsi pabeidzis, tad iešu mājās.” Tā arī godīgi reizēm līdz rītam nosēdēja.

Nemaz tik viegli nav iegūt to grāmatiņu, arī bibliotēkās. Ne vienu vienu grāmatu par šo tēmu esmu pētijusi, bet šī ir tik dzīva – saturs, forma – lielisks darbs!

Tolaik atcerējos savus pusaudža gadus, “Iliādu”, un sapratu, – tikko tā grāmata būs bieza un bez ilustrācijām… Grāmata tapa ciešā sadarbībā ar Hariju Brantu, kas ir viens no redzamiem savas paaudzes māksliniekiem, – teksts saskaņots ar ilustrācijām, kas tik tiešām ir ģeniālas. Tas bija interesants process, man sajūta aizvien ir ļoti laba. Ir lietas, ko tagad redzu tādā dziļurbumā, bet, šodien pārlasot, nevaru atrast nevienu lažu, kas mocītu manu perfekcionista dvēseli.

Ņemot vērā tā laika apstākļus, gribas teikt, ka tāds Lāčplēša gars Tevī ir izpaudies?

Jā, jā, tas gars, saprotu, ka ir, bet saprotu arī to, ko Ferda domāja. Uz skatuves – tur tas gars pārdod vizuālo bildi. Ar to Lāčplēsi esmu sen ticis galā, kaut gan mūsdienu teātrī var būt visādi Lāčplēši. Arī šī ir bijusi fantastiska pieredze, kaut kā tomēr tiku uz tā viļņa. Tai ir ļoti liels nospiedums uz manu tālāko dzīvi, darbu, kas veda pie nākamā pagrieziena punkta. Par šo tēmu sākot runāt, lasīt, sapratu, ka es ļoti daudz nezinu, un tas mani aizveda pie psiholoģijas, jo ir skaidrs, kur tas viss ir. Atceros, kad sāku visu šito darīt, vēl biju katedrā, un profesors dusmojās – ko tu, Siliņ, vazājies apkārt, sēdi, mācies un raksti to savu disertāciju! Nu, neko – es jau biju sācis vazāties apkārt.

Ar Juri Blumbergu un nelaiķi Arkādiju Prancu iepazinos, strādājot psihiatriskajā slimnīcā. 1990. gadā Juri uzrunāja Zviedrijas latvietis Andrejs Ozoliņš, kurš strādāja par psihoterapeitu un mācībspēku psihoterapijā Zviedrijā. Andrejs nāca klajā ar peidāvājumu mācīties psihoterapiju nopietni, un mēs to sākām darīt. Tas ielika pamatus  manai nākamajai profesijai.

Būtiski pieminēt, ka paralēli šitam visam, atnāca manas dzīves otrā sieviete Benita. 1989. gadā piedzima mūsu meita Anna, un šis ir ļoti nozīmīgs manas dzīves pagrieziena punkts, jo līdz tam laikam par atbildību tā īpaši neaizdomājos. Dzīve bija gana krāsaina, koša, viss notika. Braucieni kopā ar Anitu Plūmi, ļoti intensīvs laiks… Atbildības ziņā meitas piedzimšana daudz ko pagrieza, ļoti nopietni sāku domāt par savas dzīves iekārtošanu. Anna auga reizē un paralēli ar manām psihoterapijas studijām. Viena no klasiskām psihoanalītisko studiju formām ir tā, ko sauc par zīdaiņu vērošanu. Man kaut kā tas sakrita – mācoties teoriju, varēju arī visu piedzīvot, audzinot Annu. Faktiski jebkas, ko tu dari, jebkas, kā tu veido attiecības ar bērnu, ieliek būtisku pamatu viņa nākotnes personībai.

Popularitātes savienošana ar ģimeni – kā ar to?

Nebija viegli… Galu galā kādā brīdī tas noveda pie tā, ka mēs ar Benitu atsvešinājāmies. Domājot par pirmo īso neveiksmīgo laulību jāatzīst, tur es nebiju pietiekoši nobriedis. Runājot par Benitu, mēs esam labu lietu izdarijuši kopā – mums ir izdevies laist pasaulē Annu un kopā viņu uzaudzināt līdz noteiktam vecumam. Izšķīrāmies, kad Annai bija vienpadsmit. Tēva pieredze ir ļoti būtiska manas dzīves sastāvdaļa. Atskatoties ar pamatīgu laika distanci, saprotu, ka mēs ar Benitu tomēr nebijām īstie cilvēki viens otram, bijām pārāk atšķirīgi.

Kā attīstījās profesionālā darbība atjaunotajā Latvijā?

Drīz pēc tam, kad sākām mācīties, 1992. gadā Anita Plūme atvēra Latvijas Ģimenes centru. Anita izdarīja milzīgu organizatorisko darbu, lai to visu ievirzītu. Ģimenes Centrs tolaik bija kā bāka, jo nekā līdzīga nebija. Tas nebija tikai un vienīgi psiholoģisks centrs. Tur bija apvienots viss, kas saistīts ar cilvēka ķermeni un seksualitāti, tostarp arī ginekoloģija, veselības mācības skolotāju kursi. Tas kļuva par atbalsta un bāzes punktu pirmajai ģimenes terapeitu apmācībai, pirmais centrs, kas strādāja ar pusaudžiem. Joprojām uzskatu – fantastisks projekts. Ciešā kopdarbībā pagāja astoņi gadi, kas bija par pamatu tam, ka sāku jau praktizēt zem nosaukuma psihoterapeits. Par to, ka esmu saticis Anitu Plūmi, esmu ļoti laimīgs, viņa ir viens īsts domu biedrs, ar kuru šobrīd profesionālie ceļi nav ļoti cieši kopā, bet katrreiz, kad tiekamies, ir skaidrs, ka tas kopējais vilnis ir labi jūtams.

Kā sabiedrība tolaik uzņēma šādas ”inovācijas”?

Bija ļoti daudz atvērtu, aktīvu un entuziastisku cilvēku. Ceļš uz psihoterapiju ar veselības mācības kursiem aizsākās Ainai Poišai, mācītājs Māris Sants nāca šajos kursos, “Dzirnu” vadītājs Andris Daņiļēvičs – ļoti daudz gaišu cilvēku, kas aizgājuši savus ceļus un kaut kādā mērā tā laika brīvības vēsmas integrējuši savā darbībā. Bija sajūta, ka tā ir daļa no Atmodas kustības. Līdzīgi kā ar Jaunlatviešiem – bija ideja, kas savilka kopā. Teiktu, ka tajā visā  bija kaut kas no apgaismības un arī brīvības. Cilvēki bija lieliski, bet ļoti daudz kas bija atkarīgs no funkcionāru lēmumiem… Acīmredzot, tas parāda tikai to, ka mēs kā sabiedrība kaut kādā ziņā nebijām gatavi tam, lai atmostos un ietu. Atmosties, mēs atmodāmies, bet pēc tam – stop!

Vai arī Tu personīgi piedzīvoji Atmodu?

– Ja domāju par to, kas ļoti būtiski izmainīja gan manu dzīvi, gan sevis uztveri, jāpiemin tas, kas notika visam pa vidu un noveda pie tā, ka ar Benitu pārtraucām dzīvot kopā. 1996. gadā es satiku sava mūža sievieti Dailu, ar kuru mēs visilgāk esam sabijuši kopā. Šobrīd neesam kopā, bet ir sajūta, ka stāsts ir par manu mūža sievieti. Ja pirmās attiecības bija tāda piešaude, tad šajās bija tā, ka jūti – izšauj. Tas bija skaists, bet sākotnēji galīgi ne viegls laiks, jo mēs abi bijām attiecībās, turklāt  Daila bija precējusies ar vīrieti no mana radu loka. Teiktu tā – tur bija dažādas kaislības…

Izklausās sarežģīti…

Šīs attiecības ļoti nopietni mainīja manu dzīvi.

Līdz kaut kādam punktam es biju tāds mazliet kontrolfrīks, kas domā, ka visu zin, visu saprot – gudrelis. Ar to brīdi, kad satiku Dailu, es sapratu – ņe figa. Ir lietas, kas vienkārši ar mums notiek, un ar tādu jaudu, ka viss pazūd, un nākas atzīt – ideja, ka tu kaut ko saproti un kontrolē, ir stipri iluzora.

Gan attiecībā uz sevi pašu, gan attiecība par citiem, domāju, šī bija man ļoti būtiska pieredze, lai es tiešām būtu labs terapeits, jo tikmēr, kamēr terapeits ir tāds gudrelis, kurš iedomājas, ka viņš visu zin, tad patiesībā ar kāju pa dibenu… Tā man bija ļoti būtiska dzīves mācība un fantastiska likteņa piespēle, kuru es paņēmu, lai cik grūti man tas nenāktos, un esmu par to laimīgs. Tur viss bija nepareizi – es biju pāra attiecībās, es krāpu savu sievieti, bija bērns, Daila krāpa savu vīru, kurš turklāt vēl bija no manu radu loka – viss nepareizi.

Vai dzīvē vispār kaut ko var ielikt “pareizās kastītēs”?

Tieši tā, šī man bija ļoti laba mācība, es ilgi cīnījos, gribēju ielikt sevi rāmjos, kaut kā no tā izvairīties, galu galā man tas neizdevās, un ļoti labi, ka neizdevās.

Jo tas devis pieredzi un dziļāku izpratni?

Jā, un arī to atziņu, kas, laikam ejot, aizvien pieaugusi – ka tu nevari savu dzīvi izdomāt. Dzīve ir process, un tas, ko mēs varam, ir ļauties tam, kas ar mums tajā notiek, un ir labi ja mēs agrāk vai vēlāk spējam apzināt, kas notiek. Izdomāt to, kas notiks, ir pilnīgs nonsenss.  Runājot gan par dzīves procesu, gan izaugsmes procesu, jeb, kā Jungs to sauc, individuācijas procesu, jāsaprot, ka tā ir daļa no stāsta – vispirms esi gatavs pieņemt to, kas notiek, ļauties procesam, un tikai pēc tam mēģini saprast, kas notiek, vai, kas ir kas. Ja mēģini otrādi, tad Tu izkāp no plūsmas un apstājies.

Dzīve ir jāpiedzīvo, un tikai pēc tam viņu var saprast.

Jo vairāk atskatos uz pagātni no šodienas skatu punkta – vai to varētu nosaukt par Dievu vai likteni, vai providenci, par kaut kādu spēku – es redzu tā klātesamību ar diezgan neapbruņotu aci. Tas, kā tiek piespēlēta iespēja turpināt iet pa dzīves ceļu… Katrā punktā tā turpināšana ir prasījusi gan pietiekoši lielu gribas piepūli, gan koncentrāciju, gan iekšēju cīņu ar sevi.

Personīga pieredze būtiski ietekmējusi Tavu profesinālo karjeru?

Jau sākotnēji bija sajūta, ka, lai lietas saprastu dziļāk – saskarsme ar cilvēka psihi veidojās gan psihiatra darbības gaitā, gan, no citas puses, arī caur seksualitātes prizmu – kaut kā pietrūkst, jo tiklīdz ieej psihes sfērā, tai pašā brīdī saproti, cik maz par to zini. Pirmajā brīdī ir iūzija, ka kaut ko zini, bet, kad parunā ar konkrētu dzīvu cilvēku par viņa pieredzi, ar to pilnībā pietiek, lai saprastu, ka kaut ko tu zini, BET… Te manuprāt, lielā problēma ir ar mediķiem, kuri, tāpat kā es, gadiem ilgi studē medicīnu. Viņi ļoti daudz zina par likumsakarībām, kas bīda cilvēka ķermeni, bet ir skaidrs, ka runa nav tikai par anatomiju un fizioloģiju, bet par vēl ko citu.

Par ko?

Jāsaka šobrīd esmu tam tuvāk nekā jebkad agrāk. Tas ir priekšstats par pamata nezināšanu. Pirmo reizi ar to sastapos psihoanalītiķa Patrika Keismenta (Patrick Casement) darbos. Koncepta pamatā ir ideja – brīdī, kad tu, runādams ar cilvēku, kaut ko uzzini, pirms izdari kādu slēdzienu vai secinājumu, ir ļoti svarīgi skaidri apzināties, ka lielāko daļu no stāsta tu nezini, ka esi uzzinājis kaut ko mazliet. Pārējais ir Lielais Nezināmais, kuru esi gatavs iespēju robežās tālāk izzināt. Šis ir tas, kā es to saprotu attiecībā uz psihoterpiju, varbūt kļūdos. Brīdī, kad esi apguvis savu jomu, esi to sapratis, rodas ilūzija, ka zini daudz, varbūt tev liekas, ka par kaut ko zini visu. Tikko neieejam psihiskajā sfērā, saprast, kā darbojas kaut kāds noteikts orgāns – ja neskatāmies uz to, kā tā darbību ietekmē psihe, viss ir diezgan skaidrs. Var pētīt un pētīt, bet kopumā viss ir skaidrs. Tiklīdz ieejam psihiskajā sfērā, šitas princips neder – pats princips, kauzālais princips, nē.

Kas ir Lielais Nezināmais?

Caur saskarsmi ar cilvēkiem biju mazliet pietuvojies tai Lielā Nezināmā sajūtai. Domājot par savu psihoanalītisko dzīves posmu – psihodinamisko psihoterapiju, kas ir psihoanalītisko teoriju un ideju pielietojums ne tik koncentrētā veidā kā psihoanalīze pati, bet principi ir tie paši. Tā ir ieiešana zemapziņas pasaulē. Kad uzsākās zviedru studijas, Freidu biju palasījis, man bija kaut kādas teorētiskas nojausmas par visu to lauciņu, bet, kad sākām strādāt praktiski, sapratu, ka šī metode varētu dot rīkus, kā es varētu sākt pētīt Lielo Nezināmo un kā pats varētu mēģināt tam pietuvoties. Psihoanalītiskā pasaule man pavēra tādus dziļumus un apvāršņus, kuri līdz tam bija pilnīgi nezināmi. Joprojām ir sajūta, ka tā, vismaz man, uztur ilūziju, ka mēs tomēr varam ļoti daudz ko saprast un ka terapijas mērķis, ceļš un virzība ir uz to.

Skaidrs, ka caur satikšanos ar psihoanalītisko pasauli sākās manas attiecības, kas turpinājušās visa mana mūža garumā, ar zemapziņu. Ideja, ka ļoti daudz kas no tā, kas ar mums notiek, ļoti nopietni iespaido mūsu dzīvi, izvēles, labklājību, ka atslēgas, lai to saprastu, glabājas zemapziņā. Pēc definīcijas psihoanalītiskās psihoterapijas pieņēmums ir – kamēr mēģinām pasauli uztvert  tikai caur savu apzināto prātu, maldāmies, jo lielu daļu mēs no tā nezinām. Stāsts ir zemapziņā. Brīdī, kad  izdodas tai piekļūt, cilvēks var daudz vairāk sevi saprast un daudz vairāk par sevi zināt. Runājot par psihoanalīzi, tur arī ir tā ideja – ja esi izgājis analīzi, tad sevi zini, tad esi liels, atbildīgs cilvēks, kurš jau var kaut ko saprast par dzīvi. Ļoti daudz nozīmē prakse un pieredze, ko gūsti, ejot savās individuālajās terapijās, kas apmācību procesā kļūst par vienu no prasībām. Tu neizbēgami saskaries ar Lielo Nezināmo. Tikko nokāp no celiņa, ka visu zini un divi reiz divi ir četri, viss ir skaidrs par pasauli, tikko nokāp, momentā “esi auzās”. Paritini kamoliņu līdz kādam punktam, un tai brīdī tu tiešām esi ko atklājis – wow! – un ieraugi visu pārējo.

Kāds psihoanalītiķis ir aprakstījis, kāda izskatās mūsu apziņa – tas ir kuģis, kas ir okeānā, naktī, miglā, un tam kuģim ir prožektors. Tu to vari noteiktā rādiusā grozīt, tas noteiktā dziļumā parāda, kas tev ir priekšā – tā tad arī ir tā apziņa. Domāju – tikko tu dabū to apziņu par okeānu naktī miglā, tikko zini, ka tas tur ir, saglabāt viszinīša vai visgudrīša sajūtu kļūst neiespējami.

Terapeitiskas nezināšanas apriori pieņemšana arī tad, kad kaut ko zini, un nepazaudēt nezināšanas sajūtu, ir viens no vadmotīviem, ko sāku apgūt līdz ar pirmajām studijām. Jautājums – kā lai sadzīvo ar to okeāna naktī, miglā sajūtu, šo darbu strādājot, man ir kļuvis par centrālo. Ne tikai darbā – arī dzīvē. Caur darbu to ieraugu, un tur jau viņš ir arī attiecībā uz mani un manu dzīvi.

Kā Tu sadzīvo ar to okeāna naktī, miglā sajūtu?

Laika izjūta ar gadiem mainās. Prakstizēju kā psihoterapeits kopš 1995. gada. Pirms pieciem gadiem es teiktu – baigi daudz, tagad domāju – nu, jā, 23 gadi. Pirmajos desmit gados laiku pa laikam bija tā, ka, traumatiski saskaroties ar to naktī un miglā sajūtu, domāju – nē, nu, nē, diez vai šito darbu varu darīt, jo neko nesaprotu. Tādas situācijas ir bijušas tik daudz…

Kā ar tām tiki galā?

Tas ir mainījies gadu gaitā. Viens no pamatu pamatiem, kāpēc varu strādāt šo darbu tik ilgi, tas ir pārbaudīts un to ir teikuši arī apkārtējie, ir pacietība. Just stay with experience – arī tad, ja neko nesaproti  – palikt tur iekšā, turpināt būt procesa daļai un panest prāta diskomfortu. Prāts reizēm ir pilnīgā ārprātā. Laikam ritot, saprotu – ideja par prāta nozīmību šajā procesā, aizvien vairāk sarūk. Ar katru pieredzes gabalu, kur kādā brīdī prāts pievienojas un tu atkal kaut ko saproti, svarīgākais ir būt, palikt tajā un izturēt okeānu. Brīdī, kad esi pagriezis savu stariņu, zini – aiz muguras dvašo okeāns. Ir brīži, kad stariņš pazūd vispār. Tajā mirklī sajūta, ka esi tai milzu pasaulē, ir bailīga, tu neko neredzi un izmisīgi turies pie sajūtas, ka tu kaut ko redzi. Būt pilnīgi bez starmeša… Jā, reizēm ir sajūta, ka esi pilnīgi bez tā.

Kādas šodien ir Tavas attiecības ar okeānu?

Mans stāsts ir pietiekoši tradicionāls. Klasiskā psihoanalīze, ko es mācījos, saka – tur, kur tu ar savu kuģīti vari aizbraukt, un tas, ko ar savu gaismas staru vari izgaismot, tas, ko vari saprast no tā, ko esi gaismas starā ieraudzījis, vai izdarīt kaut kādus slēdzienus,  ir tas, ko vari uzzināt. Tur ir  tas okeāns, bet neko vairāk tu par to uzzināt nevari. Freida ideja ir, ka okeāns ir saistīts ar jebko tavā personiskajā pieredzē, kurai nekad nepiekļūsi, un nav arī sīkas vajadzības. Mana sadarbība ar okeānu vai atrašanās tā teritorijā neizbēgami noveda pie Junga. Šeit jāmin banālais termins ”pusmūža krīze”, kas, starp citu, ir Junga termins. Jungs skaidri pārliecina, ka pusmūžā dzīve nebeidzas, drīzāk tas ir brīdis, kad tā pa īstam varētu sākties. Psihoanalīzē slēdziens, kā es to saprotu, kad esi ticis galā ar savas dzīves pamatkonfliktiem, pamatkaislībām, tad atlikušo posmu vari nodzīvot mierā, nodoties mazbērniem, savilkt galus kopā, uzrakstīt kādu memuāru un tad tīties baltā palagā. Jungs, par mērķi izvirzija to, ka cilvēks savam apzinātajam prātam var pastāstīt šo stāstu, saprast tā nozīmi savā dzīvē un droši skatīties tajā naktī, miglā un atlaist to gaismas staru. Saprast, ka tu esi daļa no šī okeāna, ka vari identificēt sevi ar okeānu. Redzi, bija laiks manā dzīvē, kad par Dievu vispār nedomāju. No vienas puses varu teikt – ja cilvēks ir tik vājš, ka viņš nav gatavs savus dēmonus satikt un savaldīt, ir pārāk vājš vai pārāk dumjš, lai varētu tikt ar sevi galā psiholoģiski, tad viņam ir vajadzīgs Dievs. No otras puses – pats šis koncepts ir pārāk augstprātīgs. Ja cilvēks ir tādā situācijā, esmu to pieņēmis ar respektu, neesmu uzskatījis, ka pret to būtu jācīnās, bet tas nav mans ceļš. Es tikšu klāt tai analīzei, tikšu klāt tiem zemapziņas dēmoniem, kuriem jātiek.

Tas ir izaicinājums?

Nevar teikt, ka man piemīt pārliecība, ka es esmu stiprs, drīzāk gribu būt stiprs. Tāpēc man ir jāskatās citā virzienā – apziņas spēka virzienā un jāturas pa gabalu no tā Dieva koncepta. Junga analīze ir vienīgā man zināmā psihoterapija, kas mēģina pildīt integratīvu funkciju starp psiholoģiju un reliģiju un diezgan skaidri to arī definē. Pamatideja, ka tu pēkšņi saproti, ka tas okeāns zin daudz vairāk nekā tu jebkad savā dzīvē uzzināsi, un vienīgais, ko vari darīt, ir runāt ar okeānu. Tu vari pat novākt to gaismas staru, brīžiem nav viņš vajadzīgs. Kad sāc pieņemt okeānu kā kaut ko ne haotisku, ne necilvēcisku, bet, ka tas ir tas spēks, ar ko mēs visi esam saskarē un kas mums kaut ko dod, neizbēgami nonāc pie kaut kā vairāk, nekā tu esi.

Domāju par savu vīrieša ceļu, kā savienot to, ka esi vecis, kurš var kaut ko darīt, jo vecim ir baigi svarīgi kaut ko darīt. Gadiem ilgi esmu bijis terapijā un saglabāt nedarīšanas pozīciju, jo terapijā nav atbilžu, ko darīt, ir izaicinājums. Visintegrālākais, ko esmu savā dzīvē dabūjis, ir iešana kalnos. Tas, ko es tur dabūju, ir tas pats okeāns, kas pasaka, kāda tu esi skudriņa. Kad ej savu ceļu kalnos, tas prasa daudz spēka, bet tu vari kaut ko darīt, lai eksistētu tajā teritorijā, jo, ja nedari, tad esi pazudis. Pilnīgi piekrītu tam, ko savā pēdējā intervijā teica krievu alpīnists Anatolijs Bukrejevs (Анатолий Николаевич Букреев), kurš bija iesaukts par Kalnu Leopardu. Viņam nepatīk teiciens – iekarot kalnu, jo nevienu kalnu nevaram iekarot, varam uzkāpt vai piekļūt tik tuvu, cik kalns mums atļauj, un tas arī ir viss. Šobrīd varu teikt, ka ieklausīšanās okeānā un būšana uz viena viļņa, citas, daudz lielākas gudrības sadzirdēšana – tur es saprotu Jungu. Tev ir tik daudz ko darīt līdz savai nāves stundai, lai kaut mazliet padziļinātu to saikni. Man tā šobrīd ir, un brīžos, kad es to taustāmi izjūtu, un terapijā tas taustāmākais ir, kad klients atnāk ar sapni, kur tu dzirdi, kā tas okeāns viņam saka – kur tu ej, te ir tas ceļš, tā ir dievišķa sajūta. Es zinu, ka man nav jāiet baznīcā, lai aprunātos ar Dievu, man ir citi veidi, bet es to daru. Arī psihē šobrīd ir tā sajūta, ka tu esi tā skudriņa, kas rāpo pa milzu kalnu. Prieks, ka tu tur esi, ka tu tur vari atrasties.

Vai to varētu saukt par Tavu Dzīves Virzītājspēku?

Jā, prieks, ka tur esi.. Gribētu vēl piebilst sakarā ar seksualitāti – vienmēr to saikni esmu meklējis dabā. Manuprāt, visa patreizējā pasaules situācija, visdažādākās civilizācijas situācijas, ir pierādījušas, ka ideja, ka mēs kaut kādā ziņā varētu būt tik gudri vai gudrāki par dabu, ka varam ar to nerēķināties, nekur neved. Tas, ko cilvēks ir radījis, balstoties uz savu saprātu, ir ļoti daudz. Daudz ir sasniegts, bet precīzi Jungs ir teicis – brīdī, kad cilvēks iekritīs tās ilūzijas varā, ka saprāts var būt vienīgais vadmotīvs šai pasaulē, ka saprāta būvēta pasaule varētu būt tā, kurā mēs varam eksistēt,  tai brīdī, iespējams, cilvēks atklās, ka tas, ko mēs ar savu saprātu esam radījuši, mums ne tuvu nevar kalpot tik labi un fundamentāli kā tas, kas ir dabas dots.

Kad parādās saikne ar okeānu, kas ir iekšējs lielums, arī saikne ar dabu kļūst pilnīgi cita un absolūti dzīva tai nozīmē, ka arī dabai pieej bez augstprātības un ar saprātu mākslīgi radītās distances. Tu pieej vienkārši kā skudra.

Jungs saka – ja ir runa par saikni ar Dievu, tad dzīvnieki ir daudz dievbijīgāki par mums, jo viņi vienkārši ir daļa no Dieva plāna bez kaut kādiem jautājumiem un ambīcijām, un viņi to realizē. Brīži, kad man izdodas kaut kā līdzīgi, ir superīgi.

Kad izdodas notvert saskarsmes mirkli un ielaist sevī okeānu, to laikam nekad nevar izdzēst, tas paliek uz mūžu. Tajā ir kaut kas paradoksāls, vienlaikus saglabājas ilgas un vēlme distancēties. Droši vien tas pats arī cilvēciskajās attiecībās?

Protams, bet, domāju, tie ceļi ir daudzi un dažādi. Par sevi varu teikt, ka ir brīdis, kad rodas ilūzija, ka tev kāds pieder – kaut vai uzticības ziņā – ka ir kāds cilvēks, uz ko tev ir pamatotas ekstra tiesības. Ja atgriežamies pie manas dzīves sievietes, šobrīd jau ir labs laiks, kopš neesam kopā. Domājot par ceļu pie Dieva, viņa to atrada pirmā, un kaut kādā brīdī es biju diezgan šaubīgs par to, kā būtu man tam konceptam ļauties. Daila man palīdzēja spert šo soli. Viņa bija tā, kura mani iedrošināja pieņemt to, ka Viņš ir un runā ar mums. Tai brīdī es biju gatavs, Jungs mani bija sagatavojis, un es to pieņēmu. Iedomājos, varbūt tāpēc mēs pirms divdesmit gadiem satikāmies, lai šis brīdis notiktu, un Viņš to ir zinājis, tikai ļāvis mums iziet to gadu pieredzi, lai beidzot tur nonāktu. Tā ir jocīga sajūta – tas, ka šobrīd neesam kopā, man neliek justies, ka mēs būtu sveši, mēs tiekamies, bet ne tas ir galvenais. Prātā nāk vārdi no Borisa Grebenščikova (Бори́с Бори́сович Гребенщико́в) dziesmas ”День радости” – ”…теперь я люблю тебя, потому что мы остались одни.” (…tagad es tevi mīlu tāpēc, ka esam palikuši vieni)

Ja Tev būtu iespēja satikt sevi pēc izvēles dažādos vecuma posmos, kādu padomu vai atbalstu kurā vecumā vai situācijā Tu gribētu sev sniegt?

Ko pateikt? Saproti – varbūt ir kaut kādi brīži, kad es labprāt būtu bijis sev blakus – patreizējais toreizējam. Bet pateikt – nē!

Kas ir cilvēka esence?

Tas ir jautājums par kontaktu vai pieņemšanu. Jungs to nosauc – par self (patību), kas ir tā mūsu psihes daļa, kurai varam piekļūt caur mūsu kontaktu ar zemapziņu, kas ietver sevī to pārcilvēcisko un vispārcilvēcisko pieredzi, kas sniedzas tālu pāri mūsu pieredzes robežām. Viņš mēģināja okeānu pētīt kā lielumu vai veselumu nevis kā atsevišķu fragmentu. No turienes arī ideja par arhetipiem, kas ir ķieģelīši, no kā ir būvēta mūsu saskarsme ar vispārcilvēcisko pieredzi. Tai ziņā  arī ir absolūti integrāli un man simpātiski. Ideja, ka ir tikai viens ceļš uz ticību, kur tev nekas nav vispār jāsaprot, tas nav mans ceļš. Dzīves nogalē, kad Jungs jau bija vecs vīrs, kurš dabūjis pa galvu gan no ticīgajiem, gan ateistiem savu uzskatu dēļ, pēc kādas no konferencēm viena augsta ranga baznīcas persona bija vērsusies pie viņa ar jautājumu –  ka viņš tā arī nesaprot, vai Junga kungs tic Dievam, vai nē, uz ko Jungs bija atbildējis – es neticu, es zinu. Ar to gribēju teikt – kā to nosauc, what ewer, bet tas ir kaut kas šīs pasaules centrā, bet tas noteikti neesmu es vai tu, vai viņš, bet tas ir kaut kas, ar ko varam būt kontaktā. Tas brīdis, kad izdodas sevi aizvākt no pasaules centra, ir ilgs un grūts.

Kas jāpatur prātā, meklējot Dzīves Virzītājspēku? Pacietība?

Pacietība un noteikti ļaušanās pieredzei, jo tai brīdī, kad ļauj sev būt iekšā, un ļaušanās noteikti ir saistīta ar kaislībām, emocijām, ar kaut ko, kas tev liek justies, ka esi līdzdalīgs. Kamēr skaties no malas uz lietām – jā, vari daudz ko saprast, bet tas nestrādā. Tev ir jābūt iekšā – jo dziļāk, jo labāk.

Tad ir jautājums par pacietību – saprast, ka ej, ka esi iekšā. Tev ir sajūta – šis ir tas stāsts, tagad es zinu, kas ir dzīve, tagad viņa ir… un tad tas viss beidzas. Man ļoti patīk viens joks – tas, kurš, to izdomājis, ir ģeniāls cilvēks, ļoti vieds: ”Sieviete raksta, teiksim, savā facebook profilā – es biju, man radās cerība, man likās, beidzot… laime, pēc tam sapratu – nē, atkal pieredze!” Iziet šitam, jāāā… ir, un nav, un tad atkal – jāāā…ir un atkal…nav. Cik reizes jāiziet šim cauri – to tikai okeāns zin.

Kuras vērtības, Tavuprāt, mūsu sabiedrībā būtu jāattīsta? 

Šobrīd esmu absolūti pārliecināts par vienu vērtību. Atteikšanās no augstprātības, no augstprātības par to, ka tu kā cilvēciska būtne esi kaut kas īpašs, salīdzinot ar jebkuru koku, zvēru, skudru. Ka mēs esam daļa no tā visa, nekas cits mūs neatšķir, tikai iespēja reflektēt par to, ka esam daļa no tā visa.

Kas ir skaists?

Daba, ko cilvēks ar savu rosību un ar savām neremdināmajām vēlmēm kaut ko uzlabot nav sačakarējis, ir skaista.